Mērnieku laiki Ķencis

Šis zemnieks alka būt godāts un cildināts. Ķencis bija egoists, kuru interesēja tas, kā iegūt pēc iespējas vairāk mantiskās vērtības. Lai sevi nedaudz nomierinātu, Ķencis lūdza palīdzību Dievam, mēģinādams pat Dievu piekukuļot. Ķencis tā darīja, jo nezināja, kā savādāk panākt sev vēlamo rezultātu:

Viņš piekrita kādam palīdzēt, lai tikai apzinātos, ka ir šī darba nopelnu līdzmantinieks. Viena no kolorītākajām „Mērnieku laiku” epizodēm ir Ķenča lūgšana. Manuprāt, tā vairāk atgādināja savtīgu prasīšanu:

Šī Ķenča lūgšana romānā rada komisku situāciju, kas parāda viņu, kā naivu un vientiesīgu būtni. Komiskumu pastiprina frāze, kas dzirdama jebkurā Ķenča runā: „Kā sacīt jāsaka.” Intuīcija Ķenci mēdza brīdināt, taču par spīti savai nojausmai, viņš tik un tā dara savu. Šim zemniekam ļoti patika tenkot, dažkārt viņam gadījās kādam novēlēt ko sliktu, nemaz tā nedomājot. Par spīti viņa egoistiskajam raksturam, Ķencis bija diezgan miermīlīgs un ciena „augstos vīrus”. Turpretī, ja čangalieši iesiastījās kautiņā ar slātaviešiem, Ķencis malā nestāvēja, bet gan metās palīdzēt. Vienas no viņa iecienītākajām nodarbēm bija smēķēšana un iedzeršana.

Ķencis bija sabiedrisks un ar citiem cilvēkiem satika labi. Man radās iespaids, ka Ķencim bija bail no savas otrās sievas, varētu teikt, ka viņš pakļāvās sievas iegribām. Vislabākās attiecības Ķencim bija ar Pāvulu. Tas bija viņa labākais draugs. Kad Ķencim dzīvē klājās slikti, viņš vienmēr meklēja palīdzību pie Pāvula, kurš Ķenci cienīja tik ļoti, ka labprātāk iztrieca sievu no sēdvietas, lai atbrīvotu vietu Ķencim.