Mērnieku laiki Ķencis

Romānu "Mērnieku laiki" brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes sarakstīja 19. gadsimta nogalē. Romāna galvenā darbība saistās ar zemes mērīšanu, muižas un zemnieku attieksmi, zemnieku darbību pagasta pārvaldes iestādēs un kultūras organizācijās, pārvācošanās tendences, spilgtas sadzīves ainas, pozitīvās un negatīvās rakstura iezīmes, viņu savstarpējās attiecības. Savā darbā es vēlos atspoguļot Ķenča raksturu un izprast viņa uzvedību.

Ķencis bija maza auguma vīrs ar plānu un platu degunu. Viņš mēdza valkāt lielu, bālganu vilnas platmali un pelēkus svārkus.Brāļu Kaudzīšu darbā Ķencis tiek attēlots, kā divkosīgs, skops, skaudīgs un lielīgs zemnieks. Patiesībā Ķencis nebūt nebija slikts cilvēks, viņš rūpējās par savu saimniecību, bija zinātkārs un vēlējās vienmēr nokļūt visu uzmanības centrā, būt smieklīgs. Viņš bija dievticīgs, čakls un centīgs, visu mēģina izdarīt perfekti, taču vienmēr pamanījās kaut ko sajaukt.

Šis zemnieks alka būt godāts un cildināts. Ķencis bija egoists, kuru interesēja tas, kā iegūt pēc iespējas vairāk mantiskās vērtības. Lai sevi nedaudz nomierinātu, Ķencis lūdza palīdzību Dievam, mēģinādams pat Dievu piekukuļot. Ķencis tā darīja, jo nezināja, kā savādāk panākt sev vēlamo rezultātu:

„Tur, kā sacīt jāsaka, nebūs vairs raudāšanas un zobu trīcēšanas. Tur varēs laba paēst.”

Viņš piekrita kādam palīdzēt, lai tikai apzinātos, ka ir šī darba nopelnu līdzmantinieks. Viena no kolorītākajām „Mērnieku laiku” epizodēm ir Ķenča lūgšana. Manuprāt, tā vairāk atgādināja savtīgu prasīšanu:

“...es lūdzu tik to, lai Tu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņu un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām...”

Šī Ķenča lūgšana romānā rada komisku situāciju, kas parāda viņu, kā naivu un vientiesīgu būtni. Komiskumu pastiprina frāze, kas dzirdama jebkurā Ķenča runā: „Kā sacīt jāsaka.” Intuīcija Ķenci mēdza brīdināt, taču par spīti savai nojausmai, viņš tik un tā dara savu. Šim zemniekam ļoti patika tenkot, dažkārt viņam gadījās kādam novēlēt ko sliktu, nemaz tā nedomājot. Par spīti viņa egoistiskajam raksturam, Ķencis bija diezgan miermīlīgs un ciena „augstos vīrus”. Turpretī, ja čangalieši iesiastījās kautiņā ar slātaviešiem, Ķencis malā nestāvēja, bet gan metās palīdzēt. Vienas no viņa iecienītākajām nodarbēm bija smēķēšana un iedzeršana.

Ķencis bija sabiedrisks un ar citiem cilvēkiem satika labi. Man radās iespaids, ka Ķencim bija bail no savas otrās sievas, varētu teikt, ka viņš pakļāvās sievas iegribām. Vislabākās attiecības Ķencim bija ar Pāvulu. Tas bija viņa labākais draugs. Kad Ķencim dzīvē klājās slikti, viņš vienmēr meklēja palīdzību pie Pāvula, kurš Ķenci cienīja tik ļoti, ka labprātāk iztrieca sievu no sēdvietas, lai atbrīvotu vietu Ķencim.

Domāju, ka ikkatram cilvēkam piemīt neliela daļa egoisma, tādēļ Ķenča uzvedība man šķita saprotama. Tas bija laiks, kad notika zemes mērīšana, un iedzīvotāji to uzskatīja par iespēju iegūt plašākas teritorijas, arī Ķencis. Šis zemnieks bija miermīlīgs, ļoti ziņkārīgs un vēlējās būt cienīts, tādēļ vienmēr centās nokļūt visu uzmanības centrā. Tieši tādēļ viņš nereti iekļuva komiskās situācijās, kas romānā viņu attēlo, kā smieklīgu un uzjautrinošu tēlu.