Mērnieku laiki: Raiņa romāns par Latviju

III daļa. Kaspars joprojām nav atradies, bet Lienai pa to laiku jau piedzima meitiņa, kuru viņa nosauca par Annu. Dzīvo viņi pavisam tukšā. Arī Tenis pazudis, un nu nav neviena, kas varētu rūpēties par pārtikas sagādāšanu. Pēc kāda laika Lienu atrod noslīkušu. Ciematā par Feldhauzena izpirkšanu prasa 20 tūkstošus rubļus. Šrekhubers liek domāt viņa sievai, ka tieši viņas vīrs ir nogalinājis Raņķi. Šrekhubers bija labs vīrs, tāpēc viņam visi ticēja, un Feldhauzena kundze vairs nezināja ko darīt. Šrekhubers izstāsta mērniekam patiesību par visu: kad bija tās svinības, Šrekhubers nozaga ruļļus, pēctam devās uz Prātnieka māju, kur biedri jau bija nozaguši Bisara zirgus un Prātnieka mantas. Tajā naktī Raņķis nogalina Grabovski un nu var mierīgi svinēt. Tomēr Grabovskis nebija beigts. Citā naktī, kad to gūstīja policija, viņš pa logu ielīda Raņķa istabā, par ko liecinaja asins ceļš uz baltā sniega. Bet tajā naktī Grabovska vietā Raņķis bija nogalinājis citu cilvēku – Kasparu.

Šrekhubers slepeni rūpējās par Lienas meitu Annu. Feldhauzena kungs pavadīja viņu līdz vilcienam un viņs aizbrauca. Prātnieks bija izputējis un precējies. Švauksts strādāja pie Prātnieka par kalpu. Ķencis palika par kalpu, kuram nemaksā algu. Raņķis bija miris. Šrekhubers slepeni sūtīja naudu Anniņai. Beigā Annuža nomirst, atzīstoties mācītājam, ka: Sen, sen, kad Liena bija pavisam maziņa, viņas māte iedeva viņu Annužai, lai aizved viņu tālu prom, uz ko spieda apstākļi, savukārt viņa kaut kad viņu paņems atpakaļ, kad viss nokārtosies. Taču nepaņēma. Tajā ugunsgrēkā gāja bojā viņas meita, nevis Oļiņietes. Annuža nolēma, ka būs labāk, ja viņa pateiks, ka Oļiņu meita nodega, jo ko gan teiks viņa nodegušā bērna mātei? Viņa taču uzticējās Annužai! Izstāstījusi to mācītājam, viņa mirst, bet Annu atstāj mācītāja gādībā.......

Visas minētās Teņa „labās” īpašības izriet no viņa ne tik labajām rakstura iezīmēm. Kopš dzimšanas Tenis nav visai pilnīgs (prāta ziņā). Bieži vien darba laikā, vēl jauns būdams, viņš atstājis darbu, dienām gulējis ēnā un vēsumā, ēst gan ēdis, bet strādāt nestrādājis. No saviem vecākiem mantojis miesīgus un garīgus trūkumus: darbs viņu neaizrauj, nekas neinteresē un nesaista, neuztrauc nedz trūkums, nedz bads viņu biedē; viņš nejūt ne prieku, ne bēdu, ne laimes, ne nelaimes... Nu gluži kā tāds „piektais ritenis” pasaulē. Dzīvē viņš nav atradis nekādu pienākumu. Lai kāds cits par viņu gādā un domā, ka tik viņam pašam nav jādomā, ka tik viņam netraucē viņa ērtībā un omulībā. Visu mūžu viņš bijis sievai Ilzei par slogu, pastrādādams dažādas muļķības un traucēdams viņai darbā. Ar ko Tenis caurām dienām nodarbojas, nezin neviens – kaut kur aiziet, kaut ko paniekojas. Vakaros vij auklas un visādus vijamos, ar kuriem tad kārtīgi noper bērnus – vienalga vai pelnīti vai nepelnīti, ja bērnu nav tuvumā, tad izper suni, jo bez kārtīgas nopēršanas nevar taču labu, jaunu sitamo likt nost. Tāds viņam vientiesīša ieradums. Īstais Teņa amats – asiņu nolaišana. Tas viņam kā radīts: aiziet uz svešām mājām, izrāda savus darbarīkus, satausta pacientam labu „āderi”, uzcirst...