"mērnieku laiki" tēla rakstutojums raņķis

Pirmo reizi Raņķis romānā parādās viesībās pie Oļiņa, kopā ar pārējiem mērnieka palīgiem. Raņķis bija mērnieka palīgs, tāpēc bieži viņš parādās kopā ar mērnieku. Pēc tam tiek atspoguļota viņa spiegošana dzirnavās, un sarunā ar mērnieku atklājas, ka nepazīstamais dzērājs ir viņš. Pēc tam – Kaspara nogalināšana. Pēc mērnieka nolaupīšanas viņš sadarbojas ar Feldhauzena kundzi, palīdzot viņai atgūt vīru. Raņķa pēdējā darbība romānā, kas arī izrādās viņa dzīves pēdējie brīži, ir atgadījums krogā, satiekot Grabovski, pēc tam – slimība un nāve.

Raņķa domas netiek plaši atspoguļotas, bet tās var labi noprast, piemēram, viesībās, kad viņš tikko bija nogalinājis Kasparu. Raņķa būtība un domas vislabāk atspoguļotas sarunā ar mācītāju, guļot uz nāves gultas, kad viņš stāstīja par sevi.

Visvairāk Raņķis ir raksturots svētkos pēc Kaspara nogalināšanas.

Raņķa amats bija svarīgs, tāpēc Raņķis atainots kā diezgan smalka persona.

Manuprāt, par spīti Raņķa veiktajam noziegumam, Raņķis savā būtībā nebija pilnīgi ļauns. Raņķis bija viegli ietekmējams cilvēks, ko labi zināja un izmantoja Feldhauzens. Raņķis viņam bija labs padotais, to pierāda tas, ka Raņķis izmantoja pārģērbšanos un citas viltības, lai atrastu pēdas Grabovskim. Raņķis bija pietiekami gudrs, lai izdomātu, kā labāk izspiegot zemniekus gan krogā, gan dzirnavās.

Raņķis nebija aukstasinīgs slepkava. Būtībā jau no nozieguma viņš varēja atteikties, vai arī to neizpildīt. Tomēr viņš nespēja pretoties Feldhauzena solītajai samaksai un uzskatīja, ka Grabovskis nav labs cilvēks, par kuru būtu jāpārdzīvo. Raņķis bija cilvēks, kas sekoja pavēlēm, iespējams, pat īsti neapzinādamies, cik nopietns noziegums ir atņemt dzīvību. Savukārt Feldhauzenam Raņķis bija izdevīgs. Viņš tam palīdzēja atbrīvoties no ienaidnieka, paveicot visu netīro darbu.