Mērs un harmonija - sengrieķu dzīves gudrība

Un tomēr mērs, harmonija un saprāts ir vadošas idejas sengrieķu dzīves gudrībā. Grieķiem cilvēka dzīves izpratne izriet nevis no paša cilvēka, bet no pasaule un cilvēks ir maza pasaulīte lielajā pasaules visumā. Lielajā pasaulē viņi visur jūt stingru likumību, kārtību, saskaņu, samēru, skaistumu. Tāpēc cilvēkam jādzīvo saskaņā ar visas pasaules likumiem un prātu, jādzīvo harmoniski, jāievēro mērs un samērs. Tas, kas novēršas no pasaules prāta , top nelaimīgs un arī ļauns. Tā ir sengrieķu pamatatziņa, kas visskaidrāk izteikta viņu filozofijā.

Bet pār pasauli taču valda akls liktenis? “Lai attaisnotu cilvēka cerības uz saprātīgas dzīves laimi, sengrieķu filozofi vai nu pilnīgi atmet likteņa jēdzienu, vai arī mēģina parādīt, ka liktenis ir nevis akls, bet redzīgs un saprātīgs.”

Cilvēkam jāizprot kosmiskā likumība un tai jāpakļaujas. Citādi nevar glābties no dzīves ļaunuma. Tāpēc gudrība grieķu filozofiem ir galvenais tikums, bet šī gudrība, kas cilvēka dzīvi mēģina saskaņot ar visas pasaules likumību, tikai tad būs īsta un nodrošinās laimīgu dzīvi, ja cilvēki ievēros visās lietās pareizo samēru un nodibinās harmoniju.

“Septiņi gudrie”... Tā grieķi sauca dažus savus likumdevējus un sabiedriskos darbiniekus, kas dzīvoja7.gs. beigās un 6.gs. 1.pusēp.m.ē. un kļuva slaveni ar savām sentencēm par cilvēka dzīvi. Kas ir šie “septiņi gudrie”? To nemaz nav tik viegli pateikt, jo paši senie rakstnieki par šiem 7 dzīves gudrajiem uzskata dažādas personas. Ja tās visas saskaita kopā, tad iznāk 22 gudrie. Bet kāpēc grieķi runā par 7 gudrajiem? Tāpēc, ka 7 bija svēts skaitlis: 7 planētas noteica likteņus, bija 7 pasaules brīnumi un arī 7 gudrie. Šo septiņu gudro lokā visi senie autori ierindo šādas slavenības: 1).Atēnu satversmes pamatlicēju (594.g.p.m.ē.) Solonu (starp 640 un 635 ap559), 2).pirmo grieķu filozofu un zinātnieku Talesu (ap 624 546), kas bijis arī ievērojams tirgotājs un valstsvīrs Mazāzijas pilsētā Milētā, 3).Lesbas salas ievērojamo valstsvīru Pitaku (miris ap 570) un 4).Priēnas pilsētu (Mazāzijā) sabiedrisko darbinieku Biantu (6.gs. vidū p.m.ē.). Par pārējiem grieķu rakstos nav vairs vienprātības. Visbiežāk minēti šādi vīri: lindietis Kleobūls (6.gs. sāk.), spartietis Hīlons (6.gs. sāk.) korintietis Periandrs (ap 600 ap 585) un krētiešu brīnumdaris Epimenīds (6.gs. sāk.).

Kāda tad ir dzīves gudrība, ar ko šie vīri audzinājuši savu tautu un kļuvuši slaveni? Visās lietās viņi iesaka ievērot mēru, vairīties no pārmērībām un savaldīt sevi. Lai varētu savaldīt savas jūtas un kaislības, cilvēkam jāpazīst pašam sevi. Ievēro mēru, savaldi sevi un pazīsti sevi– šie trīs prasījumi stāv visas grieķu racionālās dzīves gudrības pamatā. Uz tiem balstās arī grieķu morāles filozofija. Taču cilvēkam nav jānododas tikai personiskiem dzīves mērķiem, bet tam jāievēro arī citu cilvēku intereses, jābūt kārtīgam ģimenes un valsts loceklim. Tas ir otrais domu pamatvirziens, kas izpaužas septiņu gudro atziņās: mācies paklausīt, godā savus vecākus, dari savu darbu un esi krietns, godīgs pilsonis; pret cilvēkiem izturies kritiski, tomēr humāni; ne visi ir labi, tāpēc nepārsteidzies draugu izvēlē!