Mihaels fuko

Līdzīgi citiem 60. 70.gadu postmodernajiem domātājiem, viņš pakļauj šaubām Rietumu universālismu, individuālismu, racionālismu, šaubās par Kanta apgaismes un tās definētās cilvēka pilngadības iespējamību.

Ar abu žurnāla „Berlinische Monatschrift” publicēto tekstu palīdzību vācu Aufklarung un ebreju Haskala atklāj, ka abas pieder vienai un tai pašai vēsturei; tās tiecās identificēt abu kopīgos veidošanās procesus.

Filozofiskās domas iespējas (līdz Kantam) kā pārdomāt savu tagadni:

*tagadni var attēlot, raksturojot tās piederību noteiktam laikmetam, kas no citiem atšķiras ar zināmām iekšējām noteiksmēm, var to nošķirt kādu dramatiski notikumi.

*tagadni varēja izjautāt, tiecoties atšifrēt tajā samanāmas nākotnes notikuma zīmes.

*tagadni varēja analizēt arī kā punktu, kurā notiek pāreja uz jaunu, uzaustošu pasauli.

Taču man šķiet, ka Kants ir pirmais filozofs, kas šādā veidā, cieši un no iekšienes, sava darba nozīmību ir saistījis ar zināšanu problēmu, ar pārdomām par vēsturi un jo sevišķi ar pārdomām par brīdi, kurā viņš raksta un kura dēļ raksta.

Kants jautājumu par Aufklarung izvirza citādi tas nav laikmets, pie kura piederēt, nedz notikums, ne pilnestības nojausma. Kants to definē kā „ceļu uz āru” viņš meklē atšķirību kādu mūsdienas izvirza attiecībā pret vakardienu?

Apgaismība kā process, kurš atbrīvo no „nepilngadības” noteikts gribas stāvoklis, kas liek paļauties uz kāda cita autoritāti tādās lietās, kur būtu bijis jāliek lietā paša prāts.

1. paklausības sfērai un prāta lietojamības sfērai jābūt savstarpēji skaidri nošķirtām. Būtiska jaunums viņš izšķir privātu prāta lietojumu(kam jābūt pakļautam) un publisku prāta lietojumu(kas var būt brīvs). Privāto prātu lieto izpildot savus ikdienas pienākumus, kur jābūt noteiktai likumībai.

Tomēr apgaismība ir tad, kad universālais prāta lietojums, brīvais lietojums un publiskais lietojums savstarpēji pārklājas.

Apgaismību nevajag uztvert vienkārši kā vispārēju, visu cilvēci ietekmējošu procesu; to nevajag uztvert kā vienīgi indivīdiem izvirzāmas saistības: tā parādās kā politiska problēma.

Kants Apgaismību faktiski apraksta kā momentu, kurā cilvēce gatavojas likt lietā savu prātu, bez pakļaušanās jelkādai autoritātei; un tieši šajā brīdī ir nepieciešama kritika, jo tai jādefinē pareizas prāta lietošanas nosacījumu, lai noteiktu, ko mēs varam zināt, kas mums jādara un uz ko varam cerēt. Ja ir skaidri noteikti prāta lietošanas principi, tad ir nodrošināta prāta autonomija.