Mihails Glinka (1804–1857): Krievijas mūzikas klasiķis

Skaista un daudzveidīga ir mūsu zemes mūzikas kultūra. Sevišķi varenu un spožu uzplaukumu kreivu mūzika sasniedza XIX gadsmitā, kad savus nemirstīgos skaņdarbus radīja Gļinka, Dargomižiskis, Balakirevs, Borodins, Musorgskis Rimskis – Korsakovs, Čaikovskis.

Visdažādākajos mūzikas novados – operā un baletā, simfoniskajā mūzikā, vokālajā un instrumentālajā kamermūzikā – mūsu komponisti klasiķi radīja lieliskus darbus, kas bija jauns vārds ne tikai kreivu, bet arī visas pasaules mūzikas vēsturē. Šo milzīgo un vareno krievu mūzikas uzplaukumu XIX gadsimtā jau bija sagatavojusi ilgstoša mūzikas mākslas attīstība Krievijā līdz tam.

Neizsmeļama mūzikas mākslas dārgumu krātuve ir bijusi un paliek tautas muzikālā daiļrade. Tajā atspoguļota visa tautas dzīve, tās darbs, sadzīve, ticējumi un ieražas, vēsture un varonīgā cīņa par atbrīvošanu.

Tautas muzikālās daiļrades vēsturiskās attīstības un pilnveidošanās procesā pakāpeniski veidojās tautas nacionālās mūzikas kultūra. Izgājusi gadsimtiem ilgu attīstības ceļu tautas mūzika kļuva par pamatu, uz kura veidojās nacionālā kreivu komponista skola un tika radīta mūzikas klasika.

Mihails Ivanovičs Gļinka iegājis pasaules mūzikas vēsturē kā krievu nacionālās mūzikas klasiskas pamatlicējs. Viņš rezumēja visu labāko, ko bija sasnieguši krievu komponisti iepriekšējos periodos, pacēla krievu mūziku jaunā pakāpē un piešķīra tai vadošo nozīmi pasaules mūzikas kultūrā.

Gļinkas, tāpat kā Puškina un citu labāko viņa laikmeta darbinieku mākslu radīja sabiedriskais pacēlums Krievijā, kas attīstījās sakarā ar 1812. gada Tēvijas kara notikumiem un dekabristu kustību. Gļinka kļuva par krievu mūzikas pirmo klasiķi tādēļ, ka viņš prata savā daiļradē dziļi un vispusīgi izteikt progresīvas idejas, ko izvirzīja šis sabiedriskais pacēlums. Galvenās no tām bija patriotisms un tautiskums.

Gļinka karsti mīlēja dzimteni un savu tautu, viņš dzīvoja līdzi tās jūtām un cerībām, ticēja tās gaišajai nākotnei. Gļinkas daiļrades pamata saturs bija tautas attēlojums, tās jūtu un domu atveidojums. Te viņš pacēlās ievērojami augstāk par visiem saviem priekštečiem.

Pirms Gļinkas krievu mūzikā (piem. operā) tautu attēloja tikai tās ikdienas dzīvē. Komponisti tēloji tautas sadzīvi, tās atpūtu un priekus, bet gandrīz nekad to nerādīja kā līdzgaitnieci svarīgos vēsturiskos notikumos, kuriem bija nozīme visā zemē. Pie tam 1812. gada Tēvijas karš parādīja, ka dzimtenes likteni tās vēstures bīstamos, kritiskos momentos izšķir tautas masas.

Gļinka pirmais radīja pilnvērtīgus muzikālus tēlus – tautas varoņus, kas iet cīņā dzimtās zemes dēļ. Tādos tēlos kā Ivans Susaņins, Ruslans u.c. Gļinka vispārina visas tautas labākās garīgās īpašības, kas veidojušās gadsimtu gaitā: mīlestību uz dzimteni, varonību, sirds krietnumu un godīgumu.

Patiesi atveidojot visbūtiskākās un tipiskākās īpašības, kas piemīt atsevišķiem varoņiem un visai tautai, Gļinka sasniedz jaunu, augstāku reālisma pakāpi.

Savā daiļradē Gļinka balstījās uz stingra tautas dziesmu pamata. Viņam pieder pazīstamie vārdi: „Mūziku rada tauta, mēs, komponisti tikai to aranžējam”.