Mihails Lomonosovs
Mihails Lomonosovs(1711.g. 19. novembris-1765.g. 15. aprīlis)-krievu zinātnieks enciklopēdists, dzejnieks, vēsturnieks. Dzimis Arhangeļskas guberņas Mišaņinskas sādžā(tagad Lomonosova ciems)zemnieku ģimenē. 1730.g. devies kājām uz Maskavu mācīties. Mācījās Slāvu-grieķu-latīņu akadēmijā(1731-1735), pēc tam Akadēmiskajā universitātē Pēterburgā(1735), no turienes komandēts uz Vāciju; Mārburgā, pie fiziķa un filozofa K. Volfa, un Freibergā pie ķīmiķa un metalurga J. Henkela papildinājies fizikā, metalurģijā, ķīmijā(1736-1741). Strādājis Pēterburgas zinātņu akadēmijā(1741-1765), 1745 ievēlēts par ķīmijas profesoru, vadījis ģeogrāfijas departamentu un Akadēmisko universitāti, nodibināja pirmo zinātnisko ķīmijas laboratoriju Krievijā(1748), kur veica eksperimentālus pētījumus, kā arī izstrādāja pieņēmumus par siltuma un kustības enerģijas savstarpējo saistību. Pēc Lomonosova ierosinājuma un projekta dibināta Maskavas universitāte(1755). Miris un apbedīts Pēterburgā.
Lomonosova atklājumi aptver daudzas nozares. Savos pētījumos fizikā un ķīmijā Lomonosovs attīstīja atomāri molekulāros priekšstatus par vielas uzbūvi(atomus nosauca par „elementiem”, molekulas par „korpuskulām”), ar to palīdzību izskaidroja dabas parādības, piemēram, siltumu, gāzu spiedienu. Formulēja vispārīgu matērijas un kustības nezūdamības principu(1748). Lomonosovs bija viens no fizikālās ķīmijas pamatlicējiem, lasīja tās pirmo kursu studentiem(1752), pēc paša izstrādātas programmas eksperimentāli pētīja šķīdumu un gāzu īpašības. Pētīja atmosfēras elektrību. Pievērsās arī optikai un astronomijai, konstruēja un izgatavoja optiskās iekārtas, pirmais postulēja atmosfēras veidošanos ap Venēru(1761). Pētīja Zemes ģeofizikālās parādības, aprakstīja tās uzbūvi, izskaidroja minerālu un derīgo izrakteņu veidošanos. Vadīja Krievijas atlanta sastādīšanu, daudz uzmanības pievērsa Ziemeļu jūras ceļa un Sibīrijas bagātību(arī metalurģisko)apgūšanai.
Lomonosovs bija apgaismības ideju paudējs, deisma piekritējs. Viņa galvenajos zinātniskajos darbos izpaužas dabaszinātniskais materiālisms. Lomonosovs veca arī sistemātiskus pētījumus vēsturē, savāca materiālus darbam par Krievijas seno vēsturi. Kritizēja krievu valsts izcelšanās normāņu teoriju. Nozīmīgs ir Lomonosova devums krievu rakstu valodas, gramatikas, stilistikas, zinātniskās terminoloģijas izveidošanā. Lomonosovs pamatojis baznīcslāvu leksikas elementu un sarunvalodas sintēzi krievu literārajā valodā, veidojis tā laika valodas normatīvus. Viņš bijis ievērojamākais 18.g.s. krievu dzejnieks, pirmais sacerējis odas, kurās paudis patriotisma, apgaismības un zinātniskās domas uzvaras idejas. Pilnveidojis krāsainā stikla izveidošanas tehnoloģiju, izmantojis to māksliniecisku mozaīku veidošanā. Līdz mūsdienām saglabājušās apmēram 20 Lomonosova un viņa skolnieku veidotas mozaīkas, piemēram, „Poltavas batālija”, „Pēteris Lielais”.
20.g.s. Lomonosova dabaszinātnisko pētījumu izcilo nozīmi augstu novērtēja B. Menšutkins, P. Valdens, S. Vavilovs, un padomju zinātnes vēsturnieki. Lomonosova vārdā nosaukta Oranienbaumas pilsēta Ļeņingradas apgabalā, Maskavas universitāti, straume Atlantijas okeānā, zemūdens grēda Ziemeļu Ledus okeānā, augstiene Špicbergenā, kalnu grēda Novaja Zemļa salā, kāds apvidus uz mēness. 1956.g. dibinātā Lomonosova zelta medaļa bija augstākā PSRS ZA balva par pētījumiem dabaszinātnēs un sabiedriskajās zinātnēs.
