Mijiedarbība starp skolēnu un pedogogu

Pedagoģiskais process ir daudznozīmīga subjektu mijiedarbība un tās jēga ir mācības, kurā skolotāja mācīšanas un skolēna mācīšanās mērķi ir mācību orientācija, mācīšanās prasmes, zināšanu un attieksmju apguve un uzskatu veidošana.

No subjektu–objektu mijiedarbības viedokļa pedagoģiskais process ir mācīšanas–mācīšanās process, bet no subjektu–subjektu mijiedarbības viedokļa–sociālais process. Šie procesi notiek vienlaicīgi, savienojoties un savstarpēji ietekmējot viens otru. (Maslo I. Skolas pedagoģiskā procesa diferenciācija un individualizācija R.: RaKa, 1995.) Kvalitatīvs, labs pedagoģiskais process ir kvalitatīvas izglītības priekšnosacījums tādēļ tas ir ļoti būtiski.

No sociālās psiholoģijas viedokļa, mijiedarbība ir saskarsmes interaktīvā puse savstarpēji saistīta ietekme, kad vienas puses izturēšanās kalpo par stimulu otras puses reakcijai un otrādi. Saskarsmē, sevišķi pedagoģiskā procesa laikā, ir svarīgi ne tikai apmainīties ar informāciju, bet arī organizēt un plānot kopīgu darbību. (Pļaveniece, Škuškovnika. Sociālā psiholoģija pedagogiem. R.: RaKa 2001, 104.lpp) Pozitīva mijiedarbība tikai sekmē un uzlabo mācību sasniegumus(līdz ar to skolotāja darba ražīgumu).

Interaktīvā jeb mijiedarbības fāze ir klases mācīšanas galvenā daļa. Tā notiek faktiskās mācību norises laikā, kad skolotājs un skolēni runā, klausās un savstarpēji sadarbojas. (Geidžs, Berliners. Pedagoģiskā psiholoģija. R.: Zvaigzne, 1999, 496.lpp.)

Šodien sabiedrība no izglītības sagaida, lai jaunieši beidzot skolu:

o spētu būt elastīgi, adaptētos jaunos, neierastos apstākļos;

o spētu sadarboties, rast un uzturēt sakarus ar citiem;

o būtu gatavi izrādīt iniciatīvu un uzņemties atbildību;

o nemitīgi pilnveidotu un padziļinātu savas zināšanas un prasmes.

Ko var panākt attīstot un mainot mācību procesu un metodes. Tas liek mainīties arī mācību procesa dalībniekiem–audzēkņiem un pedagogam. Mainās pedagoga loma. Skolotājam jākļūst par mācību netiešu vadītāju, konsultantu, padomdevēju, kurš cenšas nedot zināšanas gatavā veidā. Tāpēc sadarbības pedagoģija mācību procesu aplūko kā pedagoga un audzēkņu savstarpēju bagātināšanos, kur katrs ir līdzatbildīgs par mācību procesu un tā rezultātiem.

Bet kādam tad būtu jābūt audzēknim, lai mūsdienu izglītības virzība no mācīšanas un pārbaudes uz patstāvīgu un pastāvīgu un pilnveidošanos sevi attaisnotu? Pedagogs gaida no audzēkņiem:

• zināšanas par pašu mācību procesu, tā mērķiem;

• prasmi diagnosticēt savu mācīšanās stilu, noteikt savas veiksmes un neveiksmes, analizēt neveiksmju cēloņus;

Savukārt šīs prasmes nevar apgūt bez auglīgas sadarbības mācību procesā. Kā zināms, mācību gaisotni veido skolotājs, un tā ir atkarīga no viņa gatavības uzturēt dialogu ar skolēniem, izzināt, ko viņi ir iemācījušies, kā viņi to ir apguvuši, kurš būtu piemērotākais zināšanu apguves veids, kādas ir viņu mācību grūtības utt.

Tas būtiski maina skolotāju lomu mācību procesā. Lomu “skolotājs – informācijas sniedzējs un transformētājs” nomaina daudzfunkciju skolotāja kā mācību procesa organizētāja lomas: pedagogs kā iedvesmotājs, atbalstītājs, virzītājs, motivētājs, vērotājs, padomdevējs, izvērtētājs, palīgs, pētnieks, iniciators. Mainoties skolotāja lomai, mainās mācību vide klasē. Informācijas plūsma kļūst divpusēja. Monologu aizstāj spraigs dialogs. Mācīšana pārtop par mācīšanos (informācijas meklēšana, “prāta vētra”, referātu gatavošana, diskusijas grupās, dialogi, lomu spēles, analīze un sintēze, simulācija, projekta darbs u.c.)