Miķelis Goopers

Anšlavs Eglīša teiktais par Miķeli Gooperu „Mani mulsināja ciemiņa savādais paņēmiens nosviest savas mantas uz grīdas. Ai arī to viņš vēlējās pasvītrot ka ienācis tik nabadzīgā mājā, kurā nebija ne sēdekļu, ne pakaramo? Tiešām, es nebiju papūlējies iznest uz lieveņa vēl kādu citu mēbeles gabalu, jo pagaidām dzīvoju Inciemā gluži viens, kā dažkārt vasaras sākumā. No sava ļodzīgā krēsla es nedrīkstēju celties augšā, baidīdamies, ka tas var zem manis sabrukt un sagādāt man lielu kaunu. Es meiģināju neuzkrītoši atspiest plaukstas pret grīdu, izbalansēt svaru, lai vārīgi celtos no sēdekļa un dotos meklēt kādu cienastu. Bet man iešāvās prātā, kā tad atklāsies nolietotais, ieplīsušais audekls, un es atslīgtu atpakaļ vēl pārdomāt, kā izturēties. Kamēr es tā svārsitjos Goopers ar asu kustību, drīzāk nokrizdams nekā apsēzdamies, nometās uz grīdas blakus savām mantām un aptvēra ceļus. Vai viņš to atkal darīja, lai uzsvērtu mana mājokļa nabadzību? Tikai vēlāk es atklāju, ka manas bažas bijušas veltīgas, tā bija Goopera mode lietus mēteli nekad nekārt vadzī, bet nevērīgi nomest zemē un viņš labprāt un bieži sēdēja uz grīdas; savās mājās gan uz paklāja.