Mikro un makroekonomika Resursu ierobežotība Alternatīvās izmaksas
Jau senās Grieķijas laikos daudz tika runāts un domāts par ekonomiskajām problēmām, kā arī pats termins „ekonomika” ir iegūts no vārda oikonomia, kas no grieķu valodas tulkotos, kā māka pārvaldīt mājas saimniecību . Protams, tajos laikos tās aktuālākās problēmas nebija augstai inflācijas līmenis vai dolāra kursa krišanās, bet gan saistītas ar mājsaimniecību pārvaldīšanu. Nepieminēts nevar palikt Aristotelis, ko varētu uzskatīt par pirmo ekonomistu; viņš bija viens no pamatlicējiem ekonomikas kā zinātnes attīstībai. Lielu ieguldījumu ielika arī dzen ekonomisti kā A.Monkretjens, kas ieviesa atzīmējumu „politiskā ekonomija” , Ādams Smits ar darbu „Pētījums par tautas bagātības dabu un cēloņiem”, A.Maršals, Davids Ricardo, Karls Marks, Džohans Mainards Keins (Johan Maynard Keynes) un citi . Tomēr V. S. Dževonss bija tas, kurš pirmais savā darbā pielietoja terminu „ ekonomikas teorija” , kas pēc Maršala domām atšķiras no politiskās ekonomikas ar to, ka pēta saimnieciskos procesus visās ekonomiskajās sistēmās, atmetot šķiru pieeju . Citiem vārdiem sakot, ekonomikas teorija ir mācība , kā cilvēki ar ierobežotiem resursiem var apmierināt savas vajadzības, neņemot vērā piederošo šķiru.
Attīstoties valstīm, attīstoties ražošanai, pieaugot iedzīvotāju skaitam, ekonomikas teorijā nācās ieviest jeb izdalīt divus līmeņus : mikroekonomiku un makroekonomiku. Abas ir neatdalāmas un papildina viena otru, tomēr atšķirība ir tāda, ka mikroekonomika ir vērsta uz individuālas saimnieciskas vienības rīcību (firmas, mājsaimniecības), par tajā notiekošajām darbībām. Sākot ar preces vai pakalpojuma izmaksām līdz darbinieku skaitam. Savukārt, makroekonomika ir orientēta uz tautsaimniecību – valsts līmeni, kurā koncentrējas uz lietām kā bezdarbs, inflācija, iekšējais kopprodukts, u.tml.
Bet , lai runātu un analizētu lielas lietas, ir jāsāk ar mazumiņu , tā tad ar pašu cilvēku. Gadsimtu laikā ir tiek izstrādāts tipiska cilvēka uzvedība ekonomiskajos labirintos, kas tiek dēvēts kā „homo economicus” modelis.
Lai ekonomika funkcionētu jāpastāv ekonomiskajām vajadzībām.
