Mīlestība literatūrā: nozīme un simbolika

Šodien es vēlos pastāstīt par kādu sajūtu, ko sauc par mīlestību. Kas īsti ir mīlestība, kā var iemācīties mīlēt un kas ir svarīgāk mīlēt vai tikt mīlētam? Ir vēl ļoti daudzi citi jautājumi, uz kuriem esmu iemācījusies atbildēt. Piemēram, tādi kā: „Vai visi cilvēki ir spējīgi patiesi mīlēt? Kas ir nobriedusi un nenobriedusi mīlestība, un ar ko tās atšķiras? Uz ko balstās mīlestība? Kādi ir mīlestības veidi? Vai šķiršanās atņem bērniem viena vecāka mīlestību?” Pastāv vēl daudzi citi jautājumi, uz kuriem ir iespējams rast atbildes, bet šobrīd vēlos atbildēt uz šiem jautājumiem.

Dažbrīd rodas jautājums: „Kā var iemācīties mīlēt?” Manuprāt, mīlestība ir kā māksla; ja mēs gribam iemācīties mīlēt, mums jādara tas pats, ko mēs darītu, ja vēlētos apgūt jebkuru citu mākslas veidu – mūziku, gleznošanu, namdara amatu vai arī medicīnu vai inženierzinātnes. Ja vēlaties apgūt kādu mākslu, tad jums tai jāvelta vai vismaz ar to jāsaista visa sava dzīve. Jūs pats kļūstat par šīs mākslas instrumentu, un jums jābūt sagatavotām tām funkcijām, kuras šim instrumentam jāveic.

Vairums cilvēku uzskata, ka mīlestības sākotnējā nozīme ir tikt mīlētam, nevis mīlēt. Mīlestība pirmām kārtām dod nevis ņem. Dot nozīmē padarīt arī otru cilvēku par devēju un tie abi priecājas par to, ko atdzīvinājuši. Bagāts nav tas, kam ir daudz, bet tas, kas daudz dod. Viņš dod no sevis to vērtīgāko, kas viņam ir, viņš dod no savas dzīves.

Vai visi cilvēki ir spējīgi mīlēt? Nē, jo patmīlīgs cilvēks interesējas tikai par sevi, vēlas visu sev, neizjūt prieku dodot, bet vienīgi saņemot. Ārējā pasaule tiek uzlūkota tikai no tā viedokļa, ko no tās var gūt; viņu neinteresē citu vajadzības, un viņš neņem vērā citu cilvēku cieņu un goda jūtas. Viņš nespēj redzēt neko, izņemot sevi pašu un spriež par visiem un visu, valdoties no lietderības paša vajadzībām ; būtībā tāds cilvēks nav spējīgs mīlēt. Patmīlīgi cilvēki nespēj mīlēt citus, taču viņi nav spējīgi mīlēt arī paši sevi.