Šodien es vēlos pastāstīt par kādu sajūtu, ko sauc par mīlestību. Kas īsti ir mīlestība, kā var iemācīties mīlēt un kas ir svarīgāk mīlēt vai tikt mīlētam? Ir vēl ļoti daudzi citi jautājumi, uz kuriem esmu iemācījusies atbildēt. Piemēram, tādi kā: „Vai visi cilvēki ir spējīgi patiesi mīlēt? Kas ir nobriedusi un nenobriedusi mīlestība, un ar ko tās atšķiras? Uz ko balstās mīlestība? Kādi ir mīlestības veidi? Vai šķiršanās atņem bērniem viena vecāka mīlestību?” Pastāv vēl daudzi citi jautājumi, uz kuriem ir iespējams rast atbildes, bet šobrīd vēlos atbildēt uz šiem jautājumiem.
Uzskatu, ka mīlestība ir aktivitāte. Ja es mīlu, es pastāvīgi esmu aktīvas intereses stāvoklī attiecībā pret mīļoto cilvēku, bet ne tikai pret viņu. Mīlestība ir aktīva interese par dzīvi un mūsu mīlestības objekta lološana. Tajā primārais nav attiecības ar kādu zināmu personu, jo tā ir attieksme, rakstura orientācija, kas nosaka cilvēka attiecības ar visu pasauli, nevis ar vienu cilvēku.
Dažbrīd rodas jautājums: „Kā var iemācīties mīlēt?” Manuprāt, mīlestība ir kā māksla; ja mēs gribam iemācīties mīlēt, mums jādara tas pats, ko mēs darītu, ja vēlētos apgūt jebkuru citu mākslas veidu – mūziku, gleznošanu, namdara amatu vai arī medicīnu vai inženierzinātnes. Ja vēlaties apgūt kādu mākslu, tad jums tai jāvelta vai vismaz ar to jāsaista visa sava dzīve. Jūs pats kļūstat par šīs mākslas instrumentu, un jums jābūt sagatavotām tām funkcijām, kuras šim instrumentam jāveic.
Vairums cilvēku uzskata, ka mīlestības sākotnējā nozīme ir tikt mīlētam, nevis mīlēt. Mīlestība pirmām kārtām dod nevis ņem. Dot nozīmē padarīt arī otru cilvēku par devēju un tie abi priecājas par to, ko atdzīvinājuši. Bagāts nav tas, kam ir daudz, bet tas, kas daudz dod. Viņš dod no sevis to vērtīgāko, kas viņam ir, viņš dod no savas dzīves.
Vai visi cilvēki ir spējīgi mīlēt? Nē, jo patmīlīgs cilvēks interesējas tikai par sevi, vēlas visu sev, neizjūt prieku dodot, bet vienīgi saņemot. Ārējā pasaule tiek uzlūkota tikai no tā viedokļa, ko no tās var gūt; viņu neinteresē citu vajadzības, un viņš neņem vērā citu cilvēku cieņu un goda jūtas. Viņš nespēj redzēt neko, izņemot sevi pašu un spriež par visiem un visu, valdoties no lietderības paša vajadzībām ; būtībā tāds cilvēks nav spējīgs mīlēt. Patmīlīgi cilvēki nespēj mīlēt citus, taču viņi nav spējīgi mīlēt arī paši sevi.
Ir dažādas mīlestības. Piemēram, nobriedusi un nenobriedusi. Nenobriedusi jeb bērna mīlestība darbojas pēc principa – es mīlu tāpēc, ka mani mīl. Tā saka – es tevi mīlu tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs. Nobriedusi mīlestība darbojas šādi – mani mīl tāpēc, ka es mīlu. Tā saka – tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es tevi mīlu.
Uzskatu, ka mīlestības pamatelementi ir rūpes, atbildība, cieņa un zināšanas, tā prasa disciplīnu, koncentrēšanos un ārkārtēju ieinteresētību. Netraucēt un netikt traucētam ir viens no mīlestības galvenajiem nosacījumiem.
Mīlestībai ir dažādi veidi. Piemēram, ja es patiesi mīlu vienu cilvēku, tad es mīlu citus cilvēkus, pasauli, dzīvi, tomēr tas nenozīmē, ka nav atšķirību starp dažādiem mīlestības veidiem, kas izriet no mīlamā objekta tipa. Ir brāļa mīlestība, mātes un tēva mīlestība, erotiskā mīlestība, pašmīļa, Dieva mīlestība, un tās būtiski atšķiras viena no otras.
Ja reiz ieminējos par erotisko mīlestību, tad pieminēšu, ja tieksmi pēc fiziskas vienotības neizraisa mīlestība, ja erotiskā mīlestība nav arī brāļa mīlestība, tad nekas nenovedīs pie ilgstošas vienotības. Dzimumakts bez mīlestības nekad nemazina bezdibeni divu cilvēku starpā, ja nu vienīgi uz mirkli.
Ja divi cilvēki mīl viens otru, tad šo skaisto jūtu uzplūdumā var piedzimt bērns, bet vēlāk mīlestība izplēn, un tad rodas jautājums: „šķirties vai palikt kopā?” Pēc manām domām šķirties nedrīkst, lai neatņemtu saliedētas ģimenes svētību, taču dziļāki pētījumi tomēr pierāda, ka spriegums un nelaimes gaisotne ”saliedētajā ģimenē” ir nelabvēlīgāka kā atklāta šķiršanās – tā vismaz māca viņiem, ka cilvēks ir spējīgs pārtraukt neciešamu situāciju par drosmīgu lēmumu.
Tātad vai ir mīlestība šodien? Man gribas teikt, jā mīlestība ir, tikai tā ir dažāda, tāpat kā dažādi ir cilvēki. Tā ir mīlestība, kura nedomā par materiālajiem labumiem, neskata otru no cepures, bet mīl gaišo un cēlo, kas kaut nedaudz, bet tomēr ir katrā no mums. Mīlestība ir tas, ko vārdiem nevar izteikt, jo tādi vēl nav izdomāti. Mīlestība ir māksla, kas jāapgūst, kas prasa zināmu pieredzi un intuīciju. Secināt var tikai to, ka mīlestība ir visa pamatā un ir tikai jāgrib, lai spētu mīlēt un dzīvot bez bailēm no rītdienas, jo dzīve ir gluži kā fabula, ko vērtē nevis pēc garuma, bet pēc satura, un mīlestība ir ideāls pildījums.
Kas ir svarīgāk? – mīlestība prestižs, veiksme?
Neskatoties uz dziļajām mīlas alkām, gandrīz viss pārējais tiek uzskatīts par daudz svarīgāku nekā mīlestība – veiksme, prestižs, vara, nauda, - visa mūsu enerģija tiek izlietota , lai sasniegtu minētos mērķus, bet gandrīz nemaz enerģijas neatliek, lai apgūtu mīlestības māksla, bet tomēr bez mīlestības cilvēce nespētu pastāvēt nevienu dienu.
Cik lielā mērā var uzticētiem mīļotajam cilvēkam?
Mīlēt nozīmē uzticēties bez garantijām, atdot sevi pilnīgi, cerot, ka mūsu mīlestība izraisīs pretmīlu iemīļotajā cilvēkā. Tikai tāds cilvēks, kas tic pats sev, var būt uzticams citiem, jo tikai viņš var būt drošs, ka nākotnē viņš būs tāds pats kā šodien, un tāpēc domās un rīkosies tā, kā to darītu šodien.
Vai un kā iemīlēšanās atšķiras no mīlestības?
Iemīlēšanās kā vienotības moments ir viens no visuzmundrinošākajiem un vissatraucošākajiem piedzīvojumiem, kas bieži vien sākas ar seksuālu pievilcību un piepildījumu. Tomēr šis mīlestības paveids jau savā būtībā nav ilgstošs. Vairākums cilvēku ātri vien izpēta un izsmeļ gan paši sevi, gan citus, jo tuvību panāk, pirmkārt, ar fiziskas savienošanās palīdzību. Mīlestība ir lēmums, spriedums. Jūtas atnākat un izgaist un es nevaru apgalvot, ka tās pastāvēs mūžīgi, ja man trūkst sprieduma un lēmuma.
