Mišels Fuko (Michel Foucault)

Mišels Fuko ir franču filozofs, kuru nosacīti var pieskaitīt poststrukturālisma ievirzei. Viņa teorētiskā darbība saistās ar vēsturi, filozofiju, psihoanalīzi un lingvistiku. Pēc ilgām filozofijas un psiholoģijas studijām Francijā 35 gadus vecais turīga ārsta dēls Mišels Fuko 1961. gadā aizstāvēja doktora disertāciju. Pats Fuko neuzskatīja sevi ne par filozofu, ne vēsturnieku, ne literatūrkritiķi, ne politiķi. Vienlaikus viņš sekmīgi darbojās visās šajās jomās, jo bija vispusīgi izglītots un viņam piemita tieksme nepamest bez ievērības arī šķietamos sīkumus.

Daudzās intervijās norādījis, ka mūsdienu domāšanas un rīcības veidu izskaidrošanai nav centies veidot noslēgtu politisku teoriju. Viņš uzskatīja, ka modernā pasaule ir iekritusi pašas radītā slazdā. Lai izkļūtu no tā, jāapjēdz pagātne, jāveido jauni domāšanas un darbības veidi, izvairoties no iepriekšējām kļūdām, kuras gan nav tikušas skaidri definētas. Fuko interesējis, kā zināšanas un cilvēka subjektīvo pasauli nosaka un strukturē speciālās institūcijas un paražas.

Fuko nodarbināja varas problemātika: varas ģenēze, varas objekti, varas īstenošanas mehānismi utt. Fuko nodarbināja šo procesu un fenomenu mijiedarbība, kas novedusi pie mūsdienu sociālās kontroles mehānismiem, ko viņš uzskatīja par īpaši postošiem. Par varbūt svarīgāko elementu šo mehānismu ģenēzē viņš uzskatīja zināšanas saistībā ar Renesanses laikā dzimušo racionalitātes izpratni un tieksmi pēc tās. Tieši tā mūsdienu sabiedrībai ļāvusi formulēt “normalitātes” jēdzienu, atsakoties no citādības, no indivīda unikalitātes un patības, par ko tik aizrautīgi cīnījās pats Fuko. Un tas ir viens no spēcīgākajiem motīviem viņa darbā “Uzraudzīt un sodīt”.

Savos darbos Fuko parādīja, ka cilvēku pakļaušana disciplīnai notiek dažādās institūcijās – cietumos, slimnīcās, psihiatriskajās slimnīcās, skolās, armijā utt. Šī disciplinējošā sistēma pilnībā tikusi izveidota 19. gs. pirmajā pusē. Tās ģenēzei viņš veltījis vairākus pētījumus, tostarp arī “Uzraudzīt un sodīt”

Fuko darbs “Uzraudzīt un sodīt” izceļ konkrētu elementu uzbūvi postmodernisma kontekstā. Autors stāsta par saistību starp patiesību, varu un likumu, kur patiesība producē varu, bet likums ierobežo varu. Tā caurauž visas dzīves norises un darbības, turklāt būtiska ir indivīda loma varas attiecībās. Tā kā nekas nav universāls, tad indivīdam ir jākoncentrējas uz savu “mazo iespēju pasauli”. Indivīdam sabiedrībā ir pašmērķis noskaidrot, pie kādas grupas īsti viņš pieder un kādas ir varas izpausmes, kādā varas hierarhijā viņš pašreiz atrodas. Gala rezultātā katram indivīdam ir konkrēta varas izpausmes forma uz citiem indivīdiem. Tādējādi, vara nevis izceļ personību - identitāti, bet paslēpj sabiedrībā caur varas izpausmi uz indivīdu, kas noliedz personību, un šāda situācija ir asociējama ar postmoderniskām vērtībām.

Pastiprinot tēzi par to, ka modernais liek personai izcelt savas brīvības, bet vara dekonstruē tās pēc būtības, sekojoši,...