Mitrie ekvatoriālie meži (tos dēvē arī par tropu mežiem, lietus mežiem vai hilejām) aizņem apmēram 9% no kontinenta teritorijas- Gvinejas līča piekrasti un Kongo ieplaku no 7` D.p. līdz 12` Z.p. Tie plešas 3000 km garā vienlaidu joslā, Āfrikas vidienē, no Gvinejas līdz Ruvenzori kalnu masīvam.
Tajos sastopamas apmēram 3000 koku sugas. Pazīstamākie ir dažādi sarkankoki, mahagons, dzeltenkoki, ebenkoki, dzelzskoki, ebenkoki, sandalkoki, maizeskoki, hinīnkoki, eļļas palmas, kaučukaugi, kokveida papardes, kafijkoki un kokospalmas. No daudzu koku stumbriem, vairāku metru augstumā stiepjas dēļiem līdzīgas saknes. Tāds koks parasti aizņem ļoti daudz vietas un tā apkārtmērs sasniedz 20 metrus. Mežos ir daudz liānu, kas stiepjas no koku stumbriem kā virves. Tāda, piemēram, ir dzeloņainā, kāpelējošā rotangpalma, kas var pārsniegt 100 metru garumu. Uz kokiem, zariem un lapām sastopami tā sauktie parazītaugi- epifīti un simbionti. Galvenokārt tās ir orhidejas. Visraksturīgākā šo mežu iezīme ir tā, ka tur vienlaidus vērojamas visas augu dzīves stadijas. Ekvatoriālajā zonā nav noteiktu gadalaiku, tāpēc arī augiem nav noteiktu attīstības periodu. Ekvatoriālais mežs parasti aug vairākos stāvos. Augstākie koki sasniedz pat 70 metru augstumu.
Mežos sastopama liela dzīvnieku sugu daudzveidība. Tur ir cilvēkveidīgie pērtiķi- gorillas un šimpanzes, kā arī citu sugu pērtiķi-babuīni, makaki, paviāni.
Mežos mīt mežacūkas, bifeļi, leopardi, gepardi, lauvas, ziloņi antilopes, zaķi, kā arī ap 750 putnu sugu. Upēs mājo nīlzirgi jeb behemoti, krokodili, bruņurupuči.
Krastos mīt pelikāni, flamingi, gārņi, marabu, stārķi u.c. tur ir daudz indīgu čūsku- melnās mambas, karaliskie pitoni un kukaiņi- cecemušas, malārijodi, zirnekļi, klejotājskudras, moskīti, termīti.
Šajos mežos mīt pigmeju tauta, lēš, ka pigmeju skaits ir apmēram 80 000.
Viņu dzīvesveids ir primitīvs, cieši saistīts ar norisēm dabā. Grieķu valodā vārds ‘pygmaios’ tulkojumā nozīmē ‘dūres lielumā’ Pigmeju augums ir 140-150 cm. Viņi dzīvo nelielos ciematos, būdiņās, kas celtas no klūgām un lapām. Iztiku tie gādā medījot un vācot ēdamus augus un dzīvniekus. Sievietes vāc vardes čūskas, gliemežus, kukaiņus, augļus, sēnes un medu. Vīrieši iet medībās. Pigmeji nekad neapmaldās. Mežs šiem cilvēkiem dod visu- ēdienu, apģērbu un materiālus būdām.
Pēcpusdienā mežos veidojas lietus mākoņi, iztvaikojot un kondensējoties ūdenim, tāpēc pigmeji šajā laikā guļ savās būdās.
Ekvatoriālie meži mūsdienās ir apdraudēti, jo masveidīgi tiek izzāģēti vērtīgie koki.
Tropu mežus pirmās sāka iznīcināt bantu ciltis, kuras nodarbojās ar zemkopību un meklēja jaunas apmetņu vietas, nodedzinot mežus. Tā kā šajās augsnēs trūdvielas veidojas tikai no augsnēs trūdvielas veidojas tikai no augu atliekām, tad pēc mežu iznīcināšanas tās kļūst arvien neauglīgākas un cilvēki atkal meklē jaunas vietas.
Šajās vietās mežs ataug tikai pēc 100 gadiem. Pasaules mitrie ekvatoriālie meži ir galvenie skābekļa ražotāji Zemes gaisa apvalkam- atmosfērai. Ja tie tiks iznīcināti, tad var mainīties gaisa sastāvs un cietīs visas dzīvās būtnes uz Zemes.
