Mode viduslaikos un renesansē

Ap XIII gs. izveidojās romāņu stils, kam raksturīga savdabīga celtniecība un tam atbilda arī tā laika apģērbs. Tas bija praktisks, tomēr ievērojot zināmas prasības, bieži vien ar reliģisku ievirzi. Sievietes noteikti valkāja pāri galvai apliktu apaļu lakatu ar ovālas formas izgriezumu sejai, lakatu nostiprināja ar stīpu vai lentu. Tērpi parasti bija no vienkrāsaina auduma, bet vēlāk parādījās izšuvumi, arī ar simboliskām iezīmēm. Sievietes un vīrieši valkāja spilgtu krāsu apmetņus, cieņā bija sarkanā, zilā, zaļā, pelēkā, violetā krāsa, dzelteno uzskatīja par viltus un nodevības zīmi – tā asociējās ar Jūdas vārdu.

Savukārt, franki, izcēla atšķirību starp karali ( karalis bija kā Dieva iecelts vietnieks virs zemes ) un pārējiem ar apavu palīdzību. Franku tērpa īpatnība bija tā, ka apavu vietā valkāja ādas zeķes, kuras augšdaļā saturēja ādas siksnas. Karalis drīkstēja nēsāt slēgtas zeķes, bet visiem pārējiem kāju pirkstu bija atsegti.

Laicīgā vara tiecas apvienoties ar garīgo, garīgums valda it visur – šo periodu apzīmē kā gotiku. Šos centienus atveidoja jaunajā celtniecības stilā ar augstiem torņiem, lielām logu ailēm, krusta un zvaigžņu velvēm. Iedzīvotāju skaits pilsētās pieauga, parādījās skolas un arī universitātes. Pieauga amatu un profesiju daudzveidība un šo daudzveidību izcelšanai tika radīti attiecīgi, katram amatam atšķirīgi tērpi.

Baznīcai joprojām bija milzīga ietekme uz celtniecību, glezniecību, lietišķo mākslu, mūziku un literatūru. Tās pārziņā bija vēl uzvedība un morāle, kā arī apģērbs. Baznīca noliedza sievišķīgo kā grēcīgu parādību, taču sludinot Dievmātes Jaunavas kultu, bruņniecībā tika veicināts skaistās dāmas jeb sirdsdāmas pielūgsme. Tas radīja mīlas un sievietes daiļuma liriku literatūrā. Spītējot visiem aizliegumiem un aizspriedumiem, feodāļi savus tērpus padarīja krāšņākus un sarežģītākus. Skatot tā laika gleznas, pirmajā mirklī šķiet, ka sievietes augums pazudis tērpa smagumā, tomēr ieskatoties vērīgāk, atklājas prasmīgi slēpti tā laika liegumi – sieviete tik un tā prata būt eleganta, smalka, skaista. Sievietes tērpa gotisko ievirzi izcēla ar tajā laikā modē nākušo galvassegu, kas atgādināja cukurgalvas formu, bija nošūts ar zīdu, brokātu, augšpusē gaisīgs plīvurs. Tērpu vieglu un graciozu padarīja darbā nesapūlētās rokas, kas vienmēr pieturēja svārkus. Rokas atlaižot un atkal paceļot, radās gaismēnu un krāsu spēle. Sevišķi skaisti tas izskatījās lēno un svinīgo deju laikā. Šādā veidā, cilvēki tomēr spēja parādīt savu ķermeņa skaistumu un bagātību, kaut tas bija pretrunā ar baznīcas nostāju.

Tā laika modes avangardā, kā arī tagad, bija jaunatne un modes dendiji. Apģērbā ietilpa divas vai par četras krāsas – viena vestes puse bija sarkana, otra zila. Tādas pašas krāsu kombinācijas parādījās arī bikšu staru pretējās pusēs, bet vēlāk tā ģērbās tikai galma nerri, kaut sākotnēji šo modi sargāja likums, īpaši priekš dižciltīgajiem. Dižciltīga dāma savā tērpā izmantoja savas dzimtas ģerboņa krāsas, svārku velce bija gara un smaga, aube milzīga, visur iezīmējas gotikas stila proporcijas – viss tieši tāds, lai rosinātu skaudību citām dāmām. Bet – šādas greznas kleitas viņa varēja šūt tikai četras gadā, jo tāds bija likums.