Morāle, privātīpašums, privāttiesības

1) Noskaidrot kāda ir kopsakarības starp tiesībām un morāles normām.

2) Apskatīt kā radusies cilvēku tikumiskā apziņa no filozofiskā viedokļa.

3) Noskaidrot kāds kopsakars ir īpašumtiesībām ar morāli.

Morāle – nedaudz plašāks jēdziens kā ētika un aptver visu cilvēka dzīvi un darbību, ciktāl tā vērtējama no tikumības viedokļa, ir sociāls institūts, kura funkcija ir cilvēka izturēšanās, regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves jomās. Morāle pauž priekšstatu par to, kā cilvēkam ir jādzīvo, jārīkojas, jāuzvedas. Morāle ir principu un normu kopums, kas vēsturiski izveidojies sakarā ar cilvēku priekšstatiem par labo un ļauno, pienākumu, godu u.c., un to ievērošanas nodrošina cilvēka iekšējā pārliecība un sabiedriskā doma.

Ētika ir mācība par morāli, morāles jēdzienā ietilpst: 1) labā un ļaunā problēma; 2) jautājums par tikumisko normu avotu; 3) gribas brīvības problēmas, kas ir morāles filozofijas centrālie jautājumi.

1) tikumisko prasību pildīšanu kontrolē visi, un indivīda morālā autoritāte nav saistīta ne ar kādām oficiālām pilnvarām.

• tās ir balstītas uz sociālekonomisko interešu kopību.

Morāle ir brīva griba, balstīta uz priekšstatiem par labo un ļauno, tā ir sabiedrības gribas izpausme; tiesību normas nosaka valsts, kad tās stājas spēkā, tās ir vispārsaistošais.

Morāles normas netiek nostiprinātas tiesiskos aktos, rakstīts morāles normu avots ir Bībele (10 baušļi); tiesību normas ir tikai un vienīgi rakstiskos tiesību aktos.

Morāles normu prasībām ir salīdzinoši izplūdis raksturs; tiesību normām ir stingri noteikts raksturs un detalizācijas pakāpe, kas satur noteiktus juridiskus likumus un kategorijas.

Morāles normu īstenošanai nav nepieciešama valstiska aizsardzība, ievērot tās vai nē ir katra paša iekšēja pārliecība, kā sods – sirdsapziņa, kauns, nožēla; par tiesību normu pārkāpumu – sods.

Cinisms – morāla īpašība, kas parādās kā izaicinoša izturēšanās pret sabiedrības kultūras vērtībām, ideāliem, vispārpieņemtās tikumības un pieklājības normām, to atklāta ignorēšana. Sevišķi huligānismā var izpausties darbībās, kuras saistītas ar demonstratīvu vispārpieņemto tikumības normu ignorēšanu, piemēram, dažādas netikumisku darbību izpausmes, ņirgāšanās par slimiem un veciem cilvēkiem, kas atrodas bezpalīdzības stāvoklī.

Nostāstā par paradīzi figurē čūska, kas pavedina Ievu nobaudīt aizliegto augli, norādot, ka tad cilvēki būšot līdzīgi Dievam un iegūšot atziņu par labo un ļauno, jo tūdaļ pat apzinās, ka pārkāpuši dieva bausli, un jūtas vainīgi.

Kas atklāts šajā nostāstā par cilvēka pašapziņu? Tas, ka cilvēka rīcībā vienmēr pastāv spriedze, jo viņam jāizvēlas starp to, ko viņš labprāt vēlētos darīt, jo tas ir tīkami, un to, kas viņam jādara, jo tā jārīkojas morāli. Tātad ikviens cilvēks var nokļūt konfliktā starp to, kas vajadzīgs viņam pašam, un tikumiskajām prasībām, priekšstatiem, kas aizliedz noteiktu rīcību.

Antīkās pasaules filozofs Kritijs, par morāles rašanos, ir uzrakstījis šādu tekstu:

Ar šādām runām gudrinieks ieviesa visviltīgāko mācību, patiesību ieslēpjot mānīgos vārdos. Dievi, teica viņš mitinās tur, no kurienes parasti cilvēkus var visvairāk nobaidīt, no kurienes, kā viņš zināja, pār cilvēkiem nāk bailes un gluži tāpat svētība trūcīgai dzīvei, no pašiem augstumiem, kur zibeņo un pērkona dārdi dzirdami, kur atrodas debesu velve – laika, gudrā mākslinieka, brīnišķais mākslas darbs, no turienes, kur dienas starojošā bumba savu ceļu iet un maigs mitrums uz zemi pludot sāk. Ar šāda veida bailēm viņš draudēja cilvēkiem un, visu atbilstīgi un labi pārdomādams, norādīja to mitekļos dievībai piedienīgo vietu un nelikumību deldēja ar likumiem.”