Morāle un tiesības: kā tās mijiedarbojas sabiedrībā

Sākotnēji pievērsīšos tiesībām un morālei kā neatkarīgām sociālām parādībām, kas veidojušās sabiedrības attīstības rezultātā. Taču vispirms būtiski noskaidrot šo abu jēdzienu formulējumu. Varam lasīt, ka “morāle ir sociāls institūts, kura funkcija ir cilvēka izturēšanās regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves sfērās”, bet tiesības vispārīgi tiek definētas kā “visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas regulē sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības un ir tiesiskās vai prettiesiskās darbības novērtēšanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības, taisnības un vienlīdzības principiem” Taču jāmin, ka morāle ir izveidojusi priekšstatus ne tikai par katra indivīda vēlamo un nevēlamo, tikumisko un netikumisko u.tml. darbību, bet arī devusi to parādību vērtējumu, kas pastāv līdzās šai darbībai un cilvēku attiecībām vispār, respektīvi, atbilstoši sabiedrības attīstības pakāpei formulējusi izpratni “par labo un ļauno, pienākumu, godu” un visu to, kas saistīts ar cilvēka dzīvi. Bet manā uztverē šī morāles otrā darbības sfēra priekšstati par vispārīgām parādībām ir pakļauta cilvēka un sabiedrības savstarpējām attiecībām, jo tieši tās ir pamats, no kura ir atkarīga doto parādību rašanās un problemātika. Tādejādi es vēlos pamatot morāles un tiesību kopīgo darbības sfēru cilvēku savstarpējo attiecību regulēšanu. Taču tas nenorāda, ka tiesību un morāles darbība šajā sfērā pilnībā tiek nosegta, respektīvi, šie jēdzieni regulē vienādas sabiedriskās attiecības vai arī ir sadalīta. Tiesības, būdamas pēc sava rakstura saistošas un elastīgas, cenšas iespiesties arvien plašākā indivīda un sabiedrības attiecību sfērā, “atstājot brīvu samērā nelielu attiecību daļu”, kura tīrā veidā izpaužas morāles regulējošā funkcija, piemēram, draudzība, savstarpējā palīdzība, mīlestība, līdzcietība u.t.t. Bet, pateicoties tieši morāles regulējamo parādību plašajam saturam, tā pastāv ne tikai “tīrā” veidā, bet ir spējīga pielāgoties arī tiesību regulējošām nozarēm, t.i., morāle zināmā mērā it kā ieplūst šajās tiesību regulētajās nozarēs. Īpaši vēlētos uzsvērt vārdus “zināmā mērā”, jo, pastāvot šai nelielajai sabiedrisko attiecību daļai, kuras regulē tikai morāle, vienlaicīgi jānoskaidro, vai ir iespējama arī morāles iejaukšanās visās tiesību un morāles kopīgās regulējamās sfēras daļās. Kā jau minēju, morāli skata visas parādības, izejot no savas (sabiedrības veidotās) priekšstatu prizmas par labo un ļauno, pienākumu un godu, u.t.t.

Līdz ar to pastāv divi viedokļi par tiesību tīrās darbības sfēru.

Pirmais no tiem, par kura pārstāvi uzskatāms A.A.Gusejnovs, norāda, ka “morāle izskatās kā vērtējumu sistēma ar plus un mīnus zīmi” un “tiesības kopumā pakļaujas morāles vērtējumam”. Taču no otras puses P.E.Nedbaljo min tiesību normas, kuras nosaka organizatoriskos un tehniskos noteikumus (piemēram, civilprocesa un kriminālprocesa kodeksi). Tādejādi, pievienojoties šim pēdējam izteiktajam viedoklim, es uzskatu, ka arī tiesībām ir noteikta regulējamās sfēras daļa, kurā izpaužas to funkcija “tīrā veidā”. Tomēr kopumā tiesībām un morālei ir kopīga darbības sfēra.