Muitas politika tranzīta jomā

Latvija šajā kontekstā nebija izņēmums. Savu valstisko politiku pēc neatkarības atjaunošanas tā iesāka tieši ar Muitas dienesta izveidošanu un valsts nacionālās muitas politikas formulēšanu jau 1990.gadā.

Laikiem mainoties, strauji attīstījās tirdzniecība un īpaši, ņemot vērā Latvijas izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, tranzītpārvadājumi kā no austrumiem uz rietumiem, tā arī otrādi.

Tomēr, pieaugot tirdzniecībai un tranzīta apjomiem, valsts politikas un kontroles dienestu darbības trūkumi aizvien vairāk sāka bremzēt liberālās tirdzniecības un tranzīta tendences mūsu valstī. Par to liecina arī valsts muitas politika. Tādēļ referātā autors centīsies atspoguļot dažas problēmas, kas aizkavē tranzītpārvadājumu norisi un līdz ar to vispārēju tirdzniecības liberalizāciju.

Runājot par tranzīta procedūras izpratni, gribētos īsumā raksturot parastu preču tranzīta kārtību valstīs ar modernu muitas likumdošanu. Tā, Eiropas Savienības, līdzīgi arī kā Krievijas muitas likumdošanas sadala tranzītpārvadājumu no vienas valsts robežas līdz otrai pa posmiem, muitas procedūrām, kuru piemērošanu vai arī nepiemērošanu izvēlās pats preču valdītājs vai arī deklarētājs. Parasta kārtība ir tranzīta laikā mainīt transporta līdzekli vai arī transporta veidu, t.i., realizēt multimodālo pārvadājumu (jūra dzelzceļš, dzelzceļš autoceļš, utml.). Moderna tranzīta muitas procedūra, ņemot vērā gan reālās tirdzniecības prasības, gan arī KIOTO konvencijā noteiktās rekomendācijas, iekļauj sevī kā procedūras sastāvdaļu iespēju veikt visas iepriekš uzskaitītās darbības bez tranzīta procedūras pārtraukšanas (skat. pielikumu nr.1), respektīvi, bez jaunas muitas deklarācijas noformēšanas. Šādas darbības var veikt ostās, muitas noliktavās, muitas kontroles zonās, brīvajās zonās vai arī, izņēmuma gadījumos, tranzītpārvadājuma laikā muitas teritorijā. Latvijā, neskatoties uz to faktu, ka muitas procedūru piemērošanai tiek izmantots Vienotais administratīvais dokuments, kurš ir speciāli paredzēts šādām darbībām, šādu darbību veikšana principā netiek atļauta. Tā vietā atbildīgai personai tiek piedāvāts vienām un tām pašām precēm piemērot vairākas muitas procedūras, piemēram, uzglabāšanu muitas noliktavā (skat. pielikumu nr.2) kopā ar vairākām secīgām tranzīta procedūrām, kas faktiski nozīmē:

1) vairākkārtīgu vienu un to pašu preču muitošanu un līdz ar to vairāku muitas deklarāciju noformēšanu;

2) pie katras deklarēšanas atkārtot muitas iestādēm sniedzamo informāciju un pavaddokumentus;

3) deklarējot tranzītpārvadājumus, sniegt ziņas, kuru izmantošana tranzītpārvadājumos ir neraksturīga (piemēram, preču muitas vērtību pie ievešanas muitas noliktavā).

Tā rezultātā tiek patērēts laiks, veiktas principā tranzītpārvadājumam neraksturīgas formalitātes un kravas kustība tiek aizkavēta.

Analizējot prasības, kādas Latvijā tiek izvirzītas tranzītpārvadājumu noformēšanai, ir jāatzīmē, ka pastāv acīmredzama nesaskaņa starp pagājušajā gadā pieņemto jaumo Muitas likumu un tā praktisko piemērošanu. Šeit mēs saduramies ar otro problēmu, kas kavē tranzītpārvadājumu veikšanu cauri Latvijai.

Vēl viena būtiska problēma, saistībā ar tranzītpārvadājumu realizēšanu ir saistīta ar faktisku vienkāršoto muitas procedūru mehānisma iztrūkumu mūsu valstī. Ar to tiek saprasta, no vienas puses, vienkāršotas deklarēšanas formas izmantošana, piesakot preces tranzītam, piemēram, nepilnīgi aizpildīta deklarācija, deklarācijas vietā noformēts tirdzniecības vai transporta dokuments, periodiska deklarācija un, no otras puses, vienkāršotas muitas procedūras piemērošana, piemēram, tranzīta muitas procedūras noslēgšana muitas noliktavā bez muitas fiziskas klātbūtnes nepieciešamības. Šobrīd Latvijā pat netiek pieļauta tāda starptautiski atzīta un piemērota deklarēšanas norma kā tranzīta muitas deklarācijas aizpildīšana ar roku nevis ar datoru.