Multilingvinisma un bilingvisma dazaadie aspekti

Nevienā pasaules valstī nedzīvo tikai tieši šīs valsts nacionālās valodas runātāji. Katra tauta sastāv no pamatiedzīvotājiem[pilsoņiem kopš dzimšanas] un minoritātēm, tātad katrā valstī risinās sociolingvistiskie procesi, kuri ļauj valodai vai nu attīstīties vai arī degradēties.

Tas ir atkarīgs no pašas sabiedrības, no tās interesēm, vajadzībām un vēlmēm, kā arī no nepieciešamībām.

Lai gan katrā valstī šie procesi ir unikāli un neatkārtojami, risinās tie apmēram vienādi, jo vienas valsts pilsonis emigrējot uz citu valsti kļūst par otras valsts minoritātes indivīdu.

Valoda nav tikai zīmju sistēma, kas nodrošina verbālo komunikāciju. Daudzas valodas ir ieguvušas papildu funkcijas, piem., simbolisko funkciju, kas ir ļoti nozīmīga imigrantu un

minoritāšu lingvistiskās lojalitātes analīzē. Valoda ir daudzu zinātnes nozaru izpētes objekts. Tradicionālās līmeņu valodas parādības sinhroniskā vai diahroniskā aspektā, abstrahējoties no šīs valodas runātāju kolektīva; sociologi un demogrāfi, kas analizē sabiedrības lingvistisko diverģenci, savukārt nevelta uzmanību valodu lingvistiskajam raksturojumam, politiķi un starptautisko tiesību speciālisti parasti ignorē valodu konkurences likumsakarības.

Valodas situācijas [apstākļu kopums, kuros noteiktā vēstures periodā valstī vai valstiskumā veidojumā funkcionē valoda vai valodas] specifiku nosaka lingvistiski, vēsturiski, demogrāfiski, ekonomiski, politiski un kultūras faktori; īpaša nozīme ir valodas politikai. Tā atspoguļo sabiedrības etnisko un sociālo diferenciāciju, kas izpaužas kā valodu funkcionālais sadalījums gan sabiedrības, gan indivīda līmenī.

Valodas situāciju tipoloģijas izstrāde beidzamajos gados atzīta par vienu no svarīgākajiem lietišķās sociolingvistikas uzdevumiem.

Valodas situācijas izpētes organizācijā vairumā pasaules valstu pašlaik iezīmējas vienas un tās pašas tendences:

2) Sadarbība ar citu valstu pētniekiem valodas situācijas dokumentēšanas kritēriju izstrādē,

3) Institucionalizācija – valodas situācijas izpēte ir īpašu valsts finansētu institūciju, nevis atsevišķu pētnieku uzdevums.

Valodas situācijas izpētes metodoloģijas jautājumi plaši tiek apspriesti starptautiskās konferencēs un sociolingvistikas žurnālos, tomēr joprojām pastāv dažādība gan terminu lietojumā, gan lingvistisko un politisko faktoru mijiedarbības traktējumā. Valodas situācijas īpatnību neizpratne un šķietami terminoloģiskas neprecizitātes valodas situācijas aprakstā var būt par pamatu neadekvātam konkrētas valsts valodas politikas vērtējumam gan valsts, gan starptautiskā līmenī. Tādējādi valodas situācijas iespējami pilnīgākai izpēteiun aprakstam ir nozīme gan valsts valodas politikā, gan valsts ārpolitikā.

Oficiāla vai vispārpieņemta valodas situācijas apraksta modeļa pasaulē nav, jo nav divu valstu, kurās valodas situācija būtu identa; atšķirīga būs arī valodas situācijas parametru nozīme un to mijiedarbības iezīmes. Līdz ar to katrā valstī jāizstrādā vietējiem apstākļiem un valodas politikas vajadzībām atbilstoša valodas situācijas apraksta shēma. Iedala 4 sabiedrības un valodas attiecību modeļus:

1) Vērā tiek ņemta, galvenokārt, sociālo faktoru mijiedarbība. Lingvistisko faktoru loma netiek novērtēta, lingvistisko informāciju izmanto, galvenokārt, valodas kolektīvu izdalīšanai,

2) Sociālie faktori tiek uzskatīti par primāro, neatkarīgo elementu, bet lingvistiskie faktori – par atkarīgajiem elementiem, ko nosaka valodas lietotāja sociālās pazīmes,