Mūsdienu ģimenes ietekme uz bērna personības attīstību

Autors uzskata, ka bērna personību lielākoties ietekmē arī vecāku audzināšanas metode. Vecāki, kuriem ir izglītība un zināšanas psiholoģijā, pret bērniem izturēsies kā pret cienīgu personu un centīsies viņā ieaudzināt sociāli pieņemamās , veselumu stiprinošas iezīmes, vērtības. Turpretī vecāki, kuri neapzinās savu lomu bērna attīstībā var to apdraudēt, bieži vien pat kaitēt, proti, kavēt bērna personības attīstību.

Ir ļoti svarīgi vecākiem izprast pašiem sevi, apzināties, ko viņi var un ko nevar. Katram, kuram ir iekšējās problēmas vai neapmierinātība ar sevi, savu dzīvi, jāmeklē palīdzība. Nav svarīgi vai tas ir psihologs vai vienkārši labs draugs. Bet tas ir svarīgi, lai neietekmētu bērna personību, jo tikai atrisinot savas iekšējās problēmas, iespējams, panākt daudz pozitīva, jo viss nāk no apziņas. [6]

Katrā ģimenē objektīvi sakārtojas audzināšanas sistēma, kura ne vienmēr apzinās par to. Šeit tiek ņemts vērā arī audzināšanas mērķu sapratne, un tās uzdevumu formulējums, metožu un audzināšanas paņēmienu daudzmaz mērķtiecīgs pielietojums, uzskaitot, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties attiecībā uz bērnu. Var būt izceltas 4 audzināšanas taktikas ģimenē un atbildoši tām 4 ģimenes savstarpējo attiecību tipi, kas arī rodas par priekšnoteikumu un to rašanās rezultātu: diktāts, uzturēšana, “neiejaukšanās” un sadarbība.

Diktāts ģimenē izpaužas sistemātiskā uzvedības veidā ar vienas gimenes locekļu (lielākoties ar pieaugušajiem)iniciatīvu un pašcieņas sajūtu citiem gimenes locekļiem.

Vecāki, protams, var un tiem ir jāuzrāda prasības savam bērnam, pamatojoties audzināšanas mērķim, morāles normām, konkrētām situācijām, kurās nepieciešams pieņemt pedagoģiskus un tikumīgi attaisnotus lēmumus. Tomēr tie, kuri dod priekšroku no visām iedarbības ainām pavēli un varmācību, saduras ar sava bērna pretestību, kurš atbild uz uzspiedienu, piespiešanu: ar liekulību, mānīšanos, rupjības zibšņiem, bet dažreiz ar atklātu naidu. Bet pat, ja pretestība izrādās salauzta, kopā ar to izrādās arī salauztas daudzas vērtīgas personības kvalitātes: patstāvība, personīgās cieņas izjūtas, iniciatīva, ticība sev un savas spējās. Vecāku stingrā autoritāte, interešu un bērna uzskatu ignorēšana, sistemātiska bērna balss atņemšana, risinot jautājumus attiecība uz viņu, viss tas ir nopietnu neveiksmju garantija bērna personības formēšanā.

Nodrošinājums ģimenē – tā ir attiecību sistēma, pie kurām vecāki, nodrošina ar savu darbu visas bērna prasības, norobežo viņu no jebkādām raizēm, pūlēm un grūtībām, pieņemot tās uz sevi. Jautājums par aktīvu personības formēšanu atiet uz otro plānu. Audzināšanas iedarbību centrā izrādās cita problēma – bērna prasību apmierināšana un viņa nožogošana no grūtībām. Tieši šie bērni izrādās mazāk pielāgoti pie dzīves kolektīva. Pēc psiholoģisko novērojumu datiem, tieši šī, pusaudžu kategorija dod vislielāko kritumu skaitli pāriešanas vecumā. Tieši šie bērni, kuriem liktos nav uz ko sūdzēties, sāk sacelties pret pārmērīgu vecāku uzmanību. Ja diktāts paredz varmācību, pavēli, cietu autoritārizmu, tad uzmanība – gādība, nožogojums no grūtībām