Mūžīgais dzinējs

Mūžīgais dzinējs latīniski (perpetuum mobile) ir abstrakts dzinējs, kas vienu reizi iedarbināts, lai veiktu darbu neierobežoti ilgi, nesaņemot enerģiju no apkārtējās vides, vai arī tāda mašīna, kuras vienīgais darbības rezultāts ir no apkārtējās vides siltuma pilnīga pārvēršana mehāniskā darbā, taču šādu dzinēju darbība ir pretrunā ar fizikas likumiem un praktiski nav iespējams, jo saskaņā ar enerģijas nezūdamības likumu nevar iegūt darbu , kas ir lielāks par patērēto enerģiju, kā arī zinātnieki nevarēja izprast, kā uzturēt paškustību bez ārējā dzinēja.Un tieši šo iemeslu dēļ mūžīgais dzinējs tiek uzskatīts, kā iedomāts mehānisms, kas bez apstājas uztur savu kustību un reizē veic kādu darbu. Šādu mehānismu neviens vēl nav konstruējis, tā lai tas darbotos, lai gan jau sen ir mēģināts izgudrot un īstenot.

Par pirmā veida mūžīgo dzinēju nosauca tādu mašīnu, kura iekustināta turpina savu kustību pastāvīgi, līdz detaļas pilnīgi nolietotos, un kura dotu darba ietaupījumu. Mūžīgā dzinēja izgudrotāju pastāvīgās nelaimes piesaistīja šīs problēmas atrisināšanai lielu zinātnieku uzmanību un bija par iemeslu ievērojamiem atradumiem. Un zinātnieku precīza analīze parādīja, ka izmantojot jebkuru mehānismu, nav iespējams iegūt darba ietaupījumu, noteikti rodas ceļa zaudējums. Un šos rezultātus formulēja likuma veidā, kurš nosaukts par mehānikas „zelta likumu”:

Mehāniskā kustība pārvēršas termiskajā kustībā un tādēļ izmantojot mašīnas, rodas darba zaudējums.