Mūzika 18 gs
Mūzikas dzīve 18. gs bija plaša un sazarota. Visintensīvāk mūzika attīstijās Vācijā. Liela nozīme bija Johana Sebastiana Baha ģeniālajām dotībām. Gadsimta otrajā pusē izveidojās Vīnes klasiskā mūzikas skola.
18.gs. gandrīz visās valstīs attīstījās operas žanrs, kam bija būtiska nozīme mūzikas tālāk attīstībai. Opera vairs nelīdzinājās drāmai (kā sākotnēji) bet bija pārvērtusies par vokālistu meistarības demonstrāciju un pat savstarpēju sacensību!
Viņš mūzikai pievērsās agri. Viņa mūzikai piemita baroka stila raksturīgās iezīmes. Komponists strādāja gandrīz visos mūzikas žanros. Viņa mūzikā izpaudās nopietnība, filozofiskas pārdomas un prasme koncentrēt sarežģītu materiālu.
Bahs 1. atklāja un izmantoja polifoniskās mūzikas galveno īpašību – melodisko līniju. Polifoniskā mūzika savu augstāko pakāpi sasniedza Baha daiļradē.
Viņa radošais mūžs bija ilgs un auglīgs. Viņš radījis dažāda tipa operas, laicīgo un garīgo kora mūziku, vokālo kamermūziku un instrumentālo mūziku klavesīnam, ērģelēm un orķestrim. Hendeļa operās atklājas cilvēka jūtu skaistums un rīcības cildenums. Hendeļa radošā darbība saistījās ar Angliju, kur Tapa viņa visi ievērojamākie darbi.
Ludviga van Bēthovena ģēnijs ļoti atšķīrās no Mocarta ģēnija. Mocarts bija brīnumbērns, Dieva dāvana, turpretī Bēthovens atstumtais vientuļnieks, kas dusmīgs uz visu pasauli. Van Bēthovena ģēnijs bija dēmons, bet Mocarta eņģelis.
Trīspadsmit gadu vecumā Ludvigs kļūst par galma mūziķi, viņš spēlē čembalo. Bēthovenam tuvas bija varoņtēmas. Viņa izpildījuma stils bija eksplozīvs un enerģijas pārpilns.
Ludviga van Bēthonvena darbi ne vienmēr bijuši tik populāri un slaveni kā šodien.
