Mūzika 19gs
19. gadsimtā Rietumeiropas mūzikā valdošais bija romantisma stils. Sākumā šim stilam bija daudz kā kopīga ar klasicismu, bet gadsimta vidū tas ieguva pilnībā pastāvīgu izteiksmi.
Jēdzienam romantisms ir kopēja sakne ar vārdu romantisks. Par romantisku mēdz saukt cilvēku, kuram patīk sapņot, fantazēt, kuru aizrauj teiksmainas, eksotiskas situācijas un neparasti piedzīvojumi gan iztēlē, gan dzīvē. Par romantiķi dēvē arī tādu cilvēku, kurš spēj saskatīt skaistumu ikdienišķās parādībās un lietās, kā arī prot ap sevi radīt cilvēciska siltuma skaistu jūtu gaisotni
Romantisma laika mūzika ir ļoti daudzveidīga, dažādām noskaņām, izjūtām un skaņu gleznām. Galvenās tēmas, pēc kurām tika veidoti mākslas darbi bija cilvēka piedzīvojumu pasaule, viss noslēpumainais un neikdienišķais, daba, līdz galam neizprotamais, pagātne un tautas māksla. Romantismam ir raksturīgi centieni apvienot dažādus mākslas veidus. Jebkuras operas vai operetes pamatā ir kāds literārs darbs.
Romantisma instrumentālās mūzikas raksturīgie žanri – noktirne, miniatūržanri, etīde un rapsodija.
Operu 19. gs sastādīja 2 dažādi veidi – opera buffa (komiskā opera) un opera seria (nopietnā opera).
Slavenākie virtuozi 19. Gadsimtā bija Nikolo Paganīnī un Ferencs Lists. Nikolo Paganīnī apņēma noslēpumainības aura, viņam piedēvēja sakarus ar nelabo. Ferencs Lists – klavieru lauva, dzimis Ungārijā, taču dzīvojis Parīzē.
