Muzikas veidi 14 gs
Vēlo viduslaiku periodā (13–14.gs.) kristīgā baznīca arvien vēl saglabājusi spēcīgu ietekmi un visām Eiropas valstu dzīves jomām, tomēr arvien jūtamākas kļust laicīgās strāvas. Aug viduslaiku pilsētas. Tiek dibinātas pirmās universitātes. Cilvēks sāk apjaust gan pasaules plašumus, gan pats savu individualitāti.
Baznīcu, piļu, kā arī rātsnamu, ģilžu un citu laicīgo ēku būvē attīstās gotiskais stils. Katedrālēs dzimst un spēkā pieņemas vokālā daudzbalsīgā mūzika. Tā veidojas no patstāvīgu balsu līnoju savienojumiem, kuru palaikam uz saviem pleciem paceļ akordu kolonnas. Par galveno daudzbalsības veidu kļust un līdz pat 16.gs. beigām paliek polifonā daudzbalsība, kur katrai balsij ir patstāvīga melodiskā līnija un ritms.
Viens no polifonijas attīstības galvenajiem paņēmieniem ir imitācija (atdarinājums) – vienā balsī izskanējušāš tēmas tūlītējs atkārtojums citā balsī. Imitācija veido arī senas polofonas formas – kanona – pamatu. Kanonu dažkārt veidoja stipri sarežģītā.
Vēlos viduslaikps uzplauka bruņinieku māksla, uz kura pamata veidojās laicīgā dzeja un mūzika. Šos klejojošos dzejniekus un dziedoņus franču zemē sauca par trubadūriešiem un truvēriem, bet vācu zemēs – par minnezengeriem un meistardziedoņiem. Viņi vienlaikus bija dzejnieki, komponisti un izpildītāji. Dažkārt gan tika algoti dziesmu pavadītāji – menestreli – vai nelieli instrumentāli ansambļi. Trubadūri un minnezengeri bija patstāvīgi viesi bagātāko bruņinieku rīkotajos turnīros (jātnieku sacensības ar neasiem zobeniem un pīķiem) un dalībnieki dziedātāju sacensībās.
Franču tribadūru dziesmas ir tuvas franču tautasdziesmām – muzikāli interesantas, ritmiski dzīvas.
