Nacionālisms etnopsiholoģijā

Nacionālisms radies 18. gadsimta Lielās franču revolūcijas ienesto pārmaiņu rezultātā. Par nacionālisma laikmetu pamatoti tiek uzskatīts 19. gadsimts ar tam raksturīgajiem nacionālo, patriotisko kustību uzliesmojumiem Eiropā.

Vērtējumi par nacionālismu ir bijuši ne vien dažādi, bet arī polāri – no pilnīgas noliegšanas līdz cildināšanai. Taču noliegts parasti bija agresīvais nacionālisms, bet cildināts – dabiskais patriotisms, attīstīta nacionālā pašapziņa un gatavība aizstāvēt savas tautas intereses.

Nacionālisms: ideoloģija, valoda, jūtas. Jēdziens nacionālisms var apzīmēt:

1) nāciju vai nācijvalstu veidošanās un pastāvēšanas procesu kopumā;

3) nācijas un tās sūtības valodu un simboliku;

4) ideoloģiju, kas ietver nācijas kultūras doktrīnu, nacionālo gribu un priekšrakstus, kā īstenojumi nacionālie centieni un nacionālā gribas;

5) sabiedriski politisku kustību nācijas mērķu sasniegšanai un nacionālās gribas īstenošanai.

Nacionālisms kā sociālpolitiska kustība balstās uz nacionālisma ideoloģiju. Tie nepastāv atsevišķi. Šajā sakarībā Smits definē “nacionālismu kā ideoloģisku kustību autonomijas, vienotības un identitātes sasniegšanai un uzturēšanai tās populācijas interesēs, kuras locekļiem vai kādai locekļu daļai no tiem lemts radīt īstu vai potenciālu nāciju”. Smita atziņa palīdz izprast nacionālismu kā nācijas ideoloģiju. Viņš nacionālismu kā ideoloģiju raksturo šādi:

3) Ja cilvēciskās būtnes vēlas būt brīvas un grib sevi piepildīt, tām jāidentificējas ar kādu konkrētu nāciju.

4) Ja mēs gribam, lai šajā pasaulē valdītu miers un taisnīgums, nācijām ir jābūt brīvām un neaizskaramām.

Smits uzsver domu, ka nacionālisms ir politiska ideoloģija. Bet tas nenozīmē to, ka katrai

Nacionālisma paveidi. Tie rodas uz viena vai otra nācijas modeļa pamata un ir ļoti dažādi. Tādēļ pastāv vairākas nacionālisma tipoloģijas.

Smits izveido savu pagaidu tipoloģiju, balstoties uz etniskā un teritoriālā nacionālisma atšķirībām, kā arī ņemot vērā nācijas tapšanas vēsturisko situāciju.

• pirmsneatkarības kustība jeb antikoloniālais nacionālisms. Šīs kustības priekšstats par “nāciju galvenokārt ir pilsonisks, teritoriāls”, un tas izpaužas centienos radīt jaunu valsts nāciju;

• pēcneatkarības kustība ir vērsta uz to, lai koloniālās valsts vietā radītu jaunu “teritoriālu nāciju”. Tas integrālais nacionālisms.

• pirmsneatkarības kustība, kas balstās uz etnisku nācijas izpratni. Tas ir atdalīšanās un diasporu nacionālisms;

• pēcneatkarības kustība ir vērsta uz to, lai veidotu lielāku “ etnonacionālu valsti “

Nacionālisma ietekme uz kultūru Rietumeiropā sākās 17.gs. beigās un 18.gs. sākumā. Nacionālā valsts ar savu politiku arvien vairāk sāk ietekmēt sabiedrības dzīvi un tās kultūru. Nacionālisma ietekme pieaug ideoloģijas un valodas attīstības rezultātā.

Rietumu nacionālisms un apgaismība veido vienu kultūras modeli – neoklasisko. Otru veido medievisms – interese par tautu seno vai viduslaiku garīgo mantojumu. Tā nacionālisms kļūst par kultūras izpausmes formu.

Nacionālā identitāte ir sarežģīts fenomens cilvēku garīgajā pasaulē. Tas cilvēku saista ar citiem konkrētas nācijas locekļiem un ļauj pazīt pašam sevi, savu patību. Nacionālā identitāte ietver gan kultūras, gan politisko identitāti un ir raksturīga kā politiskajai, tā arī kultūras kopienai. Nacionālās identitātes veidošanās ir politisks akts.