Nākotnes cilvēka ideja Raiņa lugā “ Jāzeps un viņa brāļi ”

Rainis nekad nebūs mazs, jo viņa devums un domu plašums ir liels. Tas turpina eksistēt pēc viņa vēl šodien. Pats uzskatīja, ka cilvēks var dzīvot arī pēc nāves, ja viņa idejas spēj ietekmēt.

Kā liels retums latviešu dramaturģijā 2000. gada 25. novembrī Stokholmas Orin teātrī notika zviedru valodā (Jura Kronberga tulkojums) lugas “Jāzeps un viņa brāļi” pirmizrāde režisora Larsa Rudolfsona vadībā. Atsauksmes bija radikāli atšķirīgas, bet iestudējums radījis plaša mēroga rezonansi ap lugas interpretāciju un neizbēgami – tās autoru. Domāju, ka šāda mēroga iestudējums pašam Rainim būtu labpaticis, jo zināms, ka Raiņa dzīves laikā luga ārpus Latvijas uzvesta tikai Londonā, kaut arī bija iecerēts vēl Vācijā, Čehijā, ASV u.c. valstīs. Zviedru režisors kategoriski bija atteicies no Raiņa mistiskajām lugas beigām, saglabājot Bībelisko izskaņu, kas pielīdzināma pasakai ar laimīgām beigām. Būtībā tā izjaucot Raiņa dramatismu un filozofisko jēgu. Bet ko tur pārmest dramaturgam.

Lasot šo lugu, skaidri jūtams, ka Jāzeps ir Raiņa prototips. Drāma tapusi trimdas laikā, kad rakstnieku nomāca filozofiskas pārdomas un alkas pēc mājām. Idejas par ideālu sabiedrību un cilvēkiem Rainim ir tuvas jau jaunībā. Tās kļūst par viņa daiļrades “vadmotīvu”. “Jāzeps” simbolizē gan alkas pēc taisnīguma, kas nenodrošina mīlestību, gan cilvēcīgo vājumu, gan arī gara plašumu, kas sniedz iespējas dvēseles pilnveidošanai. Jāzepa pavadītie gadi Ēģiptē ir atbilstīgi gan paša Raiņa trimdai, gan arī cilvēka dzīvei šajā pasaulē, kur katrs mēs esam kā trimdinieks, kas izraidīts no paradīzes ar vēlmi tajā reiz atgriezties. Arī Jāzeps pirms cēlās aiziešanas nespēj atrisināt konfliktu ar brāļiem šajā saulē un piedot pāri darīto. Viņš atvadās ar domu, ka reiz atgriezīsies, kļuvis viedāks un garīgi spēcīgāks, guvis mīlestības pilnību, tas varētu būt citā laikā un citā vietā starp nākotnes cilvēkiem. Jo šobrīd cilvēka sirds nav gana plaša, lai spētu patiesi piedot brāļu noziegumu un viņus mīlēt. Mums vēl daudz jāmācās, lai nesavtīgi mīlētu.

Caur Jāzepu atklājas arī Raiņa idejas par nākotnes cilvēku, kas sasaucas ar Nīčes pārcilvēku. Gan Nīčem, gan Rainim dievam līdzīgais cilvēks pats ir sevis radītājs. Nīče pilnībā noliedz kristietību, savukārt Rainis saglabā žēlsirdību pret vājāko un tuvākā mīlestību, kuru viņš definē arī kā universālo mīlu – “tā ir jaunā reliģija, kura vairs nav reliģija” , noliedzot kristietības dogmas. Nīče, rūpēs par cilvēku sugu apgalvo, ka jāizdzīvo stiprākajam, bet Rainis ir marksisma ideju iedvesmots.

Nīče ir tikai viens no domubiedriem Raiņa nākotnes cilvēka izveides procesā, varētu teikt, ka tās ir variācijas par pārcilvēka tēmu. Idejas sastopamas arī Austrumu kultūrā, kur reinkarnācija ļauj pārmiesoties dvēselei citos ķermeņos, lai veidotu savu garīgo uzkrājumu. Rainim saistošas ir arī Darvina un Marksa evolūcijas teorijas, kuru centrā ir mūžīgā attīstība. Rainis uzskata, ka cilvēka personīgā izaugsme ir kā atsauce pasaules attīstībai, jo katrs indivīds savā dzīvē pārdzīvo visas pasaules attīstības pakāpes. Tātad nākotnes cilvēks simbolizē jau nākamo pasaules attīstības stāvokli, kurš tikai sekos.