Napaleona bonapartes dzives gaitas līdz karavadonim

Napoleons Bonaparts (1769.15.08. – 1821.5.05.) pirmais Francijas Republikas konsuls (1799 1804), Francijas imperators (1804 – 1814, 1815.03 – 1815. 06.). Bonapartu dinastijas aizsācējs. Dzimis Korsikā muižnieku ģimenē. 1785.gadā sāka dienēt Francijas armijā. Izvirzījās Lielās Francijas revalūcijas laikā, brigādes ģenerālis 1794.

1799. gada novembrī izdarīja valsts apvērsumu un nodibināja militāru buržuāzijas diktatūru. Napoleona iekšpolitika un ārpolitika bija vērsta uz lielburžuāzijas interešu aizsargāšanu un buržuāzijas valsts nostiprināšanu. Ārpolitikā centās nodrošināt Francijas rūpniecības kapitāla politikas un ekonomikas hegemoniju Eiropā.

Pēc sekmīgiem kariem ar Eiropas valstu kolīciju visa Rietumeiropa un Centrāleiropa izņemot Angliju nonāca Napoleona varā. Krievijā 1812. gadā Francijas armijas sagrāve līdz ar to sākās impērijas sabrukums. 1814. gadā Napoleons bija spiets atteikties no troņa un tika izsūtīs uz Elbas salu. 1815. gadā atguva troni, bet pēc sakāves Vaterlo kaujā atteicās no troņa.

Pēdējos dzīves gadus pavadījis svētās Helēnas salā angļu gūstā.

Napoleons karu vēsturē iegājis kā ievērojams karavadonis, stratēģis un taktiķis, kas prasmīgi izmantoja regulāras masu armijas priekšrocības.

Par Napoleonu, viņa dzīvi, darbiem, to nozīmi un sekām ir uzrakstīts vairāk kā 70 000 grāmatu un vairāk kā 400 000 atsevišķu rakstu. Kamēr vieni cenšas Napoleonā redzēt tikai ģeniālo un brīnišķīgo, tikām citi – un viņu vārds ir leģions – iztēlo Napoleonu par tik ļaunu un briesmīgu, nosaukdami viņu par Antikristu, kā varētu brīnīties, kāpēc zeme ir šādu cilvēku panesusi, ja nezinātu, ka patiesība pārspīlējumos nekad nav atrodama.

Napoleona tēvs Kārlis bija liela auguma, slaiks, skaists vīrietis. Viņš bija straujš un enerģisks. Būdams liels patriots, viņš ņēma visdzīvāko dalību korsikāņu atbrīvošanas cīņās Paoli pusē. Arī Kārlis Bonaparte ar savu sievu Letīciju pārnāca atpakaļ Ajačio, kur jau pēc dažām nedēļām, 1769. gada 15. augustā, piedzima viņu ceturtais bērns – Napoleons. Pēc abu pirmdzimto bērnu nāves jaunā māte no visas sirds bija vēlējusies, lai viņas turpmāko bērnu veselība būtu labāka un lai viņi varētu izaugt lieli un stipri. Nezinādama citas izejas, viņa, savu vīru kauju laukos pavadīdama, bija sevī apņēmusies savu nākamo bērnu novēlēt dievmātei, lūgdamās ikdienas, lai tikai svētā Dievmāte palīdzētu bērnu uzturēt dzīvu un labi veselu. Pēc kara beigšanās, pārbraucot Ajačio, jaunā māte gribēja labprāt pildīt savu solījumu un bieži gāja baznīcā. 1769. gada 15. augustā, kad katoļu baznīca svinēja Dievmātes Marijas svētkus, Letīcija Bonaparte bija aizgājusi uz baznīcu, tomēr, uznākot dzemdību sāpēm, viņai bija jādodas mājās. Ienākot zālē, turpat uz grīdsegas, pirms māte bija paspējusi līdz gultai aiziet, dievkalpojuma laikā piedzima šis Dievmātei pirms dzimšanas novēlētais bērns. Tik dīvaini bija sākušās Napoleona gaitas šajā pasaulē.

Ar stingru roku Napoleona māte vadīja un valdīja savu vienkāršo saimniecību. Noteikti un stingri viņa iepotēja bērniem stingru disciplīnu, cieņu par vecākiem un, cik viņa pati bija redzējusi un saprata, ārējo pieklājību. Bet par visām lietām viņa uzturēja stingru kopības apziņas garu savas dzimtas locekļu starpā. Šo dzimtas solidaritātes un kopības apziņu Korsikas salenieki turēja tik lielā cieņā, ka par viena ģimenes locekļa apvainošanu vai viņam nodarīto pārestību, pārējie ģimenes un dzimtas locekļi atriebās līdz pat septītajai paaudzei.