Napoleona karagājienu nozīme Eiropas vēsturē.
Pirmajos valdīšanas gados Napoleons Bonaparts izdarīja visu iespējamo, lai stabilizētu stāvokli valstī un apvienotu nāciju. Lai sasniegtu šo mērķi, viņš īsā laikā iztīrija valsti no laupītāju bandām, kas bija savairojušās nolaidīgās Direktorijas laikā. 1801.gadā Napoleons atjaunoja jau pirms astoņiem gadiem atcelto katoļu reliģiju. Jaunais valsts galva sakārtoja arī Francijas nodokļu sistēmu un ierobežoja valsts kases aplaupīšanu. Turklāt Bonapartam izdevās sakaut otrās pretfranču koalīcijas armijas, bet 1802.gadā- tās pilnīgi sagraut. Napaleonam bija lieliski organizēta armija. Viņš bija ģeniāls ar to, ka prata īstajā brīdī pieņemt pareizus lēmumus un maksimāli efektīvi izmantot savu armiju. Šīs spējas Napaleonam nereti ļāva sakaut pretiniekus, kuri bija daudz stiprāki par viņu. Pats Bonaparts ir teicis ka vēlas Eiropā veidot ,,brīvu cilvēku brīvu savienību. Taču Francija no valsts, kas cīnās par savu neatkarību, bija pārvērtusies par iekarotājvalsti. Bet visos šajos iekarojumos ir arī labais ,visās valstīs kas tika iekarotas notika pozitīvas pārmaiņas. Šajās valstīs atcēla dzimtbūšanu, radās varas decentralizācijas princips kā arī katram cilvēkam ir izvēles brīvība un ir iespēja iegūt izglītību.
Eiropas vēsturei protams ir pazīstams 1802.gadā pieņemtais Napoleona Civilkodekss. Šis dokuments, kas ir kļuvis par vienu no buržuāzisko tiesību spilgtākajiem paudējiem, ir ne mazāk slavens kā tā autora militārie nopelni. Civilkodekss apstiprināja visus galvenos Napoleona iekarojumus- personības neaizskaramība, tiesības uz privāto īpašumu, sirdsapziņas un darba brīvību- uz visiem laikiem nogriežot ceļu uz veco kārtību.
Napoleona pieskārienu var ieraudzīt arī Eiropas politiskajā kartē. Itālijas franči izveidoja jaunas Cizlapas un Ligūrijas republikas. Daudzas vācu valstiņas tika apvienotas Reinas savienībā. No Prūsijas pievienotajām bijušās Žečpospolitas zemēm Napoleons izveidoja Varšavas hercogisti.
Tāpat pateicoties Napoleonam tika izveidots Vīnes kongres. Tā mērķis bija atjaunot Eiropā spēku līdzsvaru un garantēt mieru un stabilitāti Eiropā (neviena Eiropas valsts nedrīkst kļūt tik liela un spēcīga, ka tā apdraudētu citas valstis, taču, vienlaikus, ikvienai valstij bija jābūt apmierinātai ar pieņemtajiem lēmumiem).
