Narkotikas: to lietošana cauri vēsturei

Kopš seniem laikiem cilvēki ir izmantojuši psihoaktīvas vielas ārstnieciskiem, reliģiskiem un izklaides nolūkiem. Dažkārt cilvēki lieto šādas vielas, lai it kā justos pārliecināti un patīkami vai lai atslābinātos, vai lai ieraudzītu lietas citādā veidā.

Vielas, kuru iedarbība izmaina veidu, kā cilvēks jūtas, domā vai izturas, sauc par psihoaktīvām vielām. Ne visas psihoaktīvās vielas izraisa atkarību. Dažu psihoaktīvo vielu lietošana ir atļauta. Pie tām pieder dažādi medikamenti, kas iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, kā arī alkohols un tabaka, kurus Latvijā var iegādāties no 18 gadu vecuma. Citu vielu, kuras sarunvalodā sauc par narkotikām, lietošana un izplatīšana ir aizliegta saskaņā ar Latvijas likumdošanu un ANO konvencijām.

Narkotikas var būt dabiskas vai cilvēka izgatavotas(sintētiskas) vielas. Agrāk lielāko daļu psihoaktīvo vielu ieguva no augiem, piemēram, kokaīnu no kokas krūma lapām, heroīnu no opija magonēm, hašišu vai marihuānu no Indijas kaņepēm. Mūsdienās tādas narkotikas vielas kā ectasy un LSD tiek sintezētas no dažādām ķīmiskām vielām.

Narkotikas var norīt vai lēni izšķīdināt mutē, ieelpot, smēķēt, injicēt vai iešņaukt.

No bioloģiskā aspekta visām psihoaktīvajām vielām ir raksturīgi tas, ka tās ietekmē centrālo nervu sistēmu(CNS). Narkotiku izraisītais efekts ir atkarīgs ne vien no narkotiku ķīmiskā sastāva un uzņemtā daudzuma, bet arī no tās lietotāja garastāvokļa, nervu sistēmas jūtīguma un lietošanas apstākļiem. Dažādas vielas atšķirīgi ietekmē CNS: stimulanti CNS aktivitāti palielina, bet depresanti – pazemina, halucinogēni izsauc izmaiņas realitātes uztverē un var izraisīt halucinācijas. Narkotiku atšķirīgā ietekme uz organismu ir izskaidrojama ar tajās esošo ķīmisko vielu atšķirīgo ietekmi un CNS. Narkotikas un citas psihoaktīvas vielas(alkohols, tabaka, medikamenti) ietekmē nervu impulsu pārvadi smadzenēs.

CNS ir adaptīva sistēma, un tās reakcija uz atkārtotu narkotiku uzņemšanu izmainās. Piemēram, bieži lietojot heroīnu, veidojas tolerance, t.i., nepieciešamība palielināt vielas devu, lai sasniegtu iepriekšējai lietošanas reizei līdzīgu efektu. Atkarība no narkotikām iestājas tad, kad nervu sistēma ir tiktāl piemērojusies vielas klātbūtnei organismā, ka narkotikas izraisītais stāvoklis šķiet kā „normāls”, bet stāvoklis bez narkotikām – kā „nenormāls”. Tādējādi lietotājs kļūst fiziski atkarīgs no narkotikām, jo tās ir nepieciešamas organisma „normāla” stāvokļa saglabāšanai.

Dažādām narkotikām ir dažāda iedarbība. Ir neiespējami precīzi paredzēt konkrētās narkotikas radīto efektu. Tas lielā mērā ir atkarīgs no uzņemtā vielas daudzuma, lietotāja noskaņojuma un apkārtnes. Turklāt mēs visi esam atšķirīgi – tas, kas var būt salīdzinoši drošs vienam cilvēkam, var izrādīties bīstams kādam citam vai pat tam pašam cilvēkam citā situācijā.

Psihoaktīvās vielas pēc to iedarbības uz organismu var iedalīt 3 kategorijās:

Stimulanti – vielas, kas palielina centrālās nervu sistēmas aktivitāti (kokaīns, kreks, ectasy, amfetamīni, nikotīns, kofeīns).

Depresanti – vielas, kas nomāc, kavē vai pazemina CNS aktivitāti (alkohols, heroīns, inhalanti, trankvilizatori, anestezējoši līdzekļi).

Halucinogēni – vielas, kas izsauc izmaiņas uztverē, domāšanā un sajūtās, izkropļojot veidu, kā lietotājs redz un dzird lietas (LSD, maģiskās sēnes, marihuāna lielās devās). Halucinogēnu izraisītās pārmaiņas atgādina pazīmes, kas novērojamas psihisku saslimšanu gadījumā.

# lietotāji var justies pašapzinīgi, prāts darbojas ātri un var būt enerģijas...