Pasaule ir interesanta, daudzveidīga un mainīga. Cilvēks vienmēr ir centies izzināt tās noslēpumus, atklāt jaunas lietas un parādības. Cilvēks to dara ar vienu mērķi – lai šie atklājumi viņam kalpotu, palīdzot dzīvot vieglāk, labāk, interesantāk. Ar vienu no tādiem cilvēka radītiem kalpiem – naudu – jūs tiksiet iepazīstināti šajā darbā. Mūsu dzīve nav iedomājama bez naudas, bet tā tas nav bijis vienmēr.
Senatnē cilvēkiem nebija naudas, viņi mainījās ar precēm. Tā bija tieša produktu maiņa jeb barters. Lai būtu skaidrs, kas īsti ir barters, iztēlojamies cilvēku dzīvi senatnē! Iedomājamies, ka turīgam zemniekam, kuram ir pamatīgi labības krājumi, vajadzīgs jauns dzelzs arkls. Kā to iegūt? Zemnieks dodas pie kalēja, cerot, ka viņš arklu apmainīs pret graudiem, bet izrādās, ka kalējam nepieciešams vilnas audums, nevis graudi. Zemnieks dodas tālāk pie audēja, taču tas negrib savu preci mainīt pret graudiem, jo viņam vajadzīga aita. Tā nabaga zemnieks atkal dodas ceļā pie lopkopja pēc aitas. Šoreiz viņam paveicas, jo lopkopim graudi ir nepieciešami, un līdz ar to iemainīta aita. Tagad zemnieks ar iegūto aitu iet pie audēja, kur iemaina auduma gabalu, tālāk – pie kalēja, kur audeklu samaina pret kāroto arklu, un tikai tad dodas mājup.
Beidzot visi maiņas dalībnieki ir ieguvuši nepieciešamo izstrādājumu vai produktu. Tikai nedomājiet, ka tas bija vienkārši! Zemnieks ar saviem graudiem nogāja lielus attālumus, ceļā pavadīja ilgas stundas, kamēr ieguva nepieciešamo mantu. Viņš šajā laikā varēja strādāt vai arī atpūsties. Tātad barters ir neērts maiņas veids. Bet ar laiku cilvēki izdomāja, kā šo maiņu atvieglot.
Kā jau noskaidrojām, ka barters ir neērts maiņas veids. Kamēr maiņa nebija ikdienas parādība, barteru cilvēki izmantoja labprāt. Sabiedriskās darba dalīšanas rezultātā maiņa kļuva ne vien biežāka un regulārāka, bet arī sarežģītāka, jo preču kļuva arvien vairāk un tās kļuva dažādākas.
Iedomājieties sevi kā seno lībiešu apmetnes iedzīvotāju! Apmetnē ir ieradušies kaimiņu amatnieki ar saviem izstrādājumiem, arī kaimiņu apmetnes tirgotāji. Vai tev būs vienkārši bartera ceļā šajā tirgū iegūt kāroto mantu, piemēram, iemainīt pīli pret skaistu māla podu? Droši vien, ka nē. Vispirms tev jāatrod šī prece, tad jānoskaidro, ko podnieks gribēs apmaiņā pret savu preci. Un tad ies vaļā maiņa, kuras iznākumu tu nemaz nevari paredzēt! Varbūt dienas beigās tu savu pīli būsi apmainījis pret koka tupelēm, bet pie poda tā arī nebūsi ticis! Mainītāju ir jābūt savstarpēji atbilstošām, taču tā nenotiek bieži.
Ar laiku cilvēki secināja, ka ir tādas preces, kuras labprāt ņem pretī jebkurš, un ka pret tām var iemainīt jebkuru citu preci. Sabiedrības attīstības sākumā par tādu universālu preci kļuva lopi. Lopus ņēma pretī ikviens, jo tie nozīmēja lielu bagātību. Lopus varēja izmantot ne tikai kā naudu, tie kalpoja cilvēkiem arī kā uzturs, vilcējspēks un pārvietošanās līdzeklis.
Bez lopiem apmaiņā tika ņemtas arī zvērādas, gliemežvāki, tēja, kafijas pupiņas, sudrabs, zelts utt. Vārds „nauda” (latīniski pecunia) cēlies no latīņu vārda „pecus” – lopi. Tas pierāda, ka lopi senatnē bija visizplatītākā nauda. Tātad, nauda ir jebkas, ko cilvēki pieņem apmaiņai pret precēm un pakalpojumiem.[1; 39 lpp]
2. Nedaudz par naudas vēsturi
Naudas vēstures aizsākumus datē ar aptuveni 75 000 gadu p.m.ē., kad Āfrikā tika izmantota protonauda (gliemežvāki). Kultūrās, kurās neprata apstrādāt metālu, naudas funkcijām izmantoja gliemežvāku vai ziloņkaula rotaslietas, jo tās bija viegli sadalāmas un pārvietojamas, bet grūti viltojamas. Iesākumā naudas funkcijas pildīja prece, kas tika samainīta, izdarot tā saucamo barteru jeb naturālo maiņu. Vēlāk, meklējot ērtākus norēķināšanās veidus, ieviesās tā sauktā prečnauda, kad maksāšanas līdzekļa funkcijas pildīja dažādas plaša patēriņa preces.[1;40 lpp]
Tā kā naudai jābūt daudzumā ierobežotai, tad vēsturiski kā nauda tikuši lietoti dažādi priekšmeti, sākot ar dārgmetāliem (kas jau dabiski ir ierobežotā daudzumā), gliemežvākiem un lopiem līdz cigaretēm vai pilnībā mākslīgai naudai (piemēram, banknotēm). Amerikas indiāņi izmantoja no gliemežvākiem izveidotas pērlītes, indieši – koši krāsotus gliemežvākus, Fidži salas iedzīvotāji – vaļu zobus, Ziemeļamerikas kolonisti – tabaku, Klusā okeāna salas Japas iedzīvotāji – lielus akmens diskus (to vērtība bija atkarīgā no lieluma; lielākie diametrā sasniedza 12 pēdas un svēra vairākas tonnas), viduslaiku Irākas iedzīvotāji – maizi. Ilgstoši kā maksāšanas līdzeklis tika izmantotas garšvielas.[1;41 lpp]
2.1. Metāla monētu ieviešana
Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantots metāls. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē. Pirmās grieķu monētas bija no vara, pēc tam – no dzelzs, jo šos divus metālus plaši izmantoja ieroču ražošanā. Ap 700 g. p.m.ē. Argosas karalis Feidons nomainīja dzelzs monētas pret monētām no sudraba, kas bija salīdzinoši nelietderīgs, tikai dekoratīvs metāls. Šīs monētas plaši izmantoja kā starptautisku maiņas līdzekli līdz pat Peloponēsas karam, kad tās aizstāja Atēnu drahma.
Tiek uzskatīts, ka pirmās dārgmetāla monētas, kuru sastāvā bija zelts, tika ieviestas Lidijā, Anatolijā (tās izdeva Krēzs). Tās tika izgatavotas no dabiska zelta un sudraba sakausējuma (electrum). Tās bija vienkārši veidotas, pēc formas līdzinājās pupām un uz tām bija primitīvas zīmes, kas liecināja vai nu par monētas svaru, vai metāla kvalitāti, vai abiem. [2;36 lpp]
Monētu ieviešana ļāva maksāt ar metālu pēc skaita, nevis pēc svara, tā atvieglojot tirdzniecību, taču ar to bija saistītas arī zināmas problēmas – monētas tika apgrieztas (no malām nogriežot nelielu dārgmetāla daudzumu) vai sakratītas (tādējādi no monētām atdalījās dārgmetāla putekļi, kas samazināja monētas patieso vērtību), tāpēc lielos darījumos joprojām izmantoja naudas svēršanu. Šīs problēmas atrisināja, ieviešot nelielus iedobumus ap monētas perimetru. [2;36 lpp]
Sarežģītāka problēma bija valdnieku centieni gūt materiālu labumu no naudas kalšanas monopola. Ieviešot standartmonētas, valdība rūpīgi noteica monētas svaru un tajā lietotā metāla kvalitāti. Uz monētas uzspieda valdnieka emblēmu, norādot tās izcelsmi. Valdniekiem tomēr bija raksturīgi vēlāk monētā izmantot mazāk dārgmetāla, tā samazinot monētas faktisko vērtību. Tā, piemēram, rīkojās Solons, kad 594. gadā p.m.ē. nāca pie varas Atēnās. Pēcāk toties Atēnu drahmai bija gandrīz nemainīgs sudraba sastāvs (67 graudi augstas kvalitātes sudraba līdz Aleksandra laikam, pēc tam – 65), tāpēc tā kļuva par standarta maksas līdzekli gan Grieķijā, gan lielā daļā Āzijas un Eiropas. Atēnu drahmu turpināja izdot un plaši pielietot pat tad, kad Grieķiju jau bija pakļāvuši romieši. [2;36 lpp]
Aptuveni 212. gadā romieši ieviesa savu naudu, kas bija veidota pēc drahmas parauga – sudraba denāriju. Līdz ar to sāka mazināties iepriekšējo – vara monētu – vērtība, tās svars pamazām no vienas mārciņas samazinājās līdz pusuncei. Sudraba denārija un zelta aureja (to ieviesa aptuveni 87. gadā p.m.ē.) vērtība toties gandrīz nemazinājās līdz pat Nērona nākšanai pie varas. Kad par imperatoru kļuva Nērons, tika samazināts dārgmetālu sastāvs kā denārijam, tā aurejam. Tas noveda pie pasliktinātas ekonomiskās situācijas, jo šī rīcība ir praktiski līdzvērtīga pastiprinātai naudas drukāšanai mūsdienās, tā veicinot inflāciju.
Lai arī naudas kalšanai parasti izmantoja zeltu un sudrabu, dažkārt tika izmantoti arī citi metāli. Piemēram, Spartā monētas ražoja no dzelzs, lai mudinātu iedzīvotājus neņemt dalību starptautiskajā tirdzniecībā. XVII gs. sākumā Zviedrijā trūka dārgmetālu, tāpēc naudu ražoja no vara – nauda bija lielas vara plātnes (50 cm vai vairāk garumā un platumā), uz kurām iespieda zīmes, kas norādīja to vērtību. [2;37 lpp]
Sudraba tālers (1628)
No metāla kaltām monētām bija tā priekšrocība, ka to vērtība piemita jau pašam metālam. Problēma bija dažādo monētu līdzāspastāvēšana dažādās Eiropas nācijās. Piemēram, angļu un spāņu tirgotāji zelta monētas mainīja pret lielāku daudzumu sudraba monētu nekā kaimiņvalstu pārstāvji, tāpēc 1670.-1680. gados angļu zelta ginejas vērtība sāka strauji celties pret angļu sudraba kronas (crown) vērtību un Anglijā ieplūda daudz vairāk zelta nekā jebkurā citā Eiropas nācijā. Starpību jo lielāku vērta tas, ka Āzijas tirgotāji vērtēja sudrabu augstāk nekā zeltu, tāpēc Āzijas zelts strauji plūda uz Eiropu, bet Eiropas sudrabs – uz Āziju.[2;37 lpp]
Sistēmu stabilizēt ļāva valsts banku garantijas iemainīt naudu pret zeltu pēc noteikta kursa. Tas tomēr gandrīz noveda pie nacionālas finanšu katastrofas, kad Anglijas bankai krīzes brīdī nācās iemainīt ļoti daudz naudas pret zeltu (situāciju glāba Londonas tirgotāji, kas deva bankai finanšu garantijas). [2;37 lpp]
2.2. Papīrnauda
Papīrnaudas aizsākumi meklējami rakstiskos solījumos maksāt noteiktu zelta un sudraba daudzumu vai citas vērtības, kā arī zīmēs, kas liecināja par to īpašniekam piederošajām vērtībām (piemēram, uzkrātiem lauksaimniecības produktiem). Šādi papīrnaudas priekšteči bija sastopami jau Senajā Mezopotāmijā, Japānā, Ēģiptē (I gs. m.ē.).
Galvenais cēlonis papīrnaudas ieviešanai būtībā bija izejvielu trūkums metāla monētu izgatavošanai. Pirmoreiz papīrnauda parādījusies, šķiet, VII gadsimtā Songu dinastijas laikā Ķīnā, bet ap 960. gadu Ķīnā pirmoreiz tika izdota vispārējā apritē ieviesta papīrnauda, kas sākotnēji tika segta ar metālu uzkrājumiem un kuru lietojums tika teritoriāli un arī laika ziņā ierobežots, līdz Juaņu dinastijas laikā šie ierobežojumi tika atcelti metālu trūkuma dēļ (tika ieviesta nesegta nauda). Papīrnaudas lietojumu, lai cīnītos pret milzīgo inflāciju, Ķīnā pārtrauca Miņu dinastijas laikā 1455. gadā. [2;38 lpp]
Eiropā pirmās banknotes izdeva Stokholmas Banka, mūsdienu Zviedrijas bankas priekštece, 1660. gadā, taču 1664. gadā bankai pietrūka monētu papīrnaudas segšanai, tāpēc banka pārtrauca darbību. 1690. gadā tika izdota pirmā papīrnauda Ziemeļamerikā Masačūsetsā, [2;38 lpp]
Tas, ka papīrnauda bija ļoti viegli izgatavojama, tās izdevējiem - bankām, valstīm utt. - radīja kārdinājumu dažādās krīzes situācijās (karu vai revolūciju laikos) laist apgrozībā naudu, ko nesedza ne dārgmetāli, ne citas vērtības. Tas izraisīja ne tikai milzīgu inflāciju, bet arī neapmierinātību ar papīrnaudu un neuzticību tai. Šādu naudu izdeva, piemēram, Franču revolūcijas, ASV pilsoņu kara (konfederātu štatos), Pirmā pasaules kara laikā. Papīrnauda parasti tiek izgatavota no īpaša papīra, kura sastāvā dažreiz ir arī linu, kokvilnas vai citas auduma šķiedras. Lielākoties banknošu papīrs ir elastīgāks par parasto, tas ir arī vairāk vai mazāk izturīgs pret novalkāšanu un mitrumu. 1988. gadā Austrālijā tika emitētas pirmās polimēru banknotes. Mūsdienās polimēru banknotes lieto arī Jaunzēlandē, Rumānijā un Meksikā [2;38 lpp]
2.3. Nesegta nauda
Drīz vien tika ieviesta arī ar zeltu vai sudrabu nesegta nauda. Pirmoreiz lielos mērogos tas notika Francijā XVIII gs. sākumā (lai arī ir ziņas, ka Ķīnā papīrnauda parādījusies jau daudzus gadsimtus iepriekš). Pēcāk nesegtas naudas izdošana bieži bija īslaicīga – piemēram, Napoleona karu laikā (1799-1815) Lielbritānijā naudaszīmju apmaiņa pret zeltu tika pārtraukta, kā rezultātā auga zelta monētu vērtība. Nesegtas naudas vērtību nosaka likums, un vēsturē bijuši periodi, kad par atteikšanos pieņemt šo naudu parādu dzēšanai draudējis nāvessods – piemēram, Romā Diokleciāna laikā vai pēcrevolūcijas periodā Francijā.[2;39 lpp]
1971. gadā ASV pilnībā pārgāja uz nesegtu naudu. Šajā laikā daudzu ekonomiski attīstīto valstu valūtas bija piesaistītas ASV dolāram, un tas nozīmēja, ka liela daļa rietumu pasaules valūtu ar šo soli kļuva par nenodrošinātu naudu.
Pēc pirmā Līča kara toreizējais Irākas prezients Sadams Huseins atcēla Irākas tābrīža nenodrošināto valūtu un nomainīja to pret jaunu valūtu. Lai arī iepriekšējā valūta nebija nodrošināta, tās lietošanu neprasīja centrālā vara un nekas neaizsargāja šīs valūtas vērtību, tā turpināja būt apgrozībā politiski izolētajos Irākas kurdu reģionos. Šo valūtu pazīst kā Šveices dināru, un tā saglabāja savu stabilitāti un vērtību vairāk kā dekādi. Formāli to nomainīja pēc otrā Līča kara. [2;39 lpp]
2.4. Elektroniskā jeb modernā nauda
Mūsdienās arvien lielāku lomu spēlē tā sauktie neskaidras naudas norēķini, kuros tiek izmantotas elektroniskās naudas formas kā, piemēram, kibernauda, kā tiek dēvēti pasaules tīmeklī apgrozītie neskaidras naudas līdzekļi. Kā piemēru šeit var minēt Amerikas Savienotās Valstis, kur jau deviņdesmito gadu beigās neskaidras naudas norēķini sastādīja pusi no visiem norēķiniem par precēm un pakalpojumiem, pie kam šai daļai ir pastāvīga tendence pieaugt. Lielāko daļu neskaidrās naudas norēķinu tirgus sastāda norēķini ar čekiem, kas izrakstāmi konkrētai personai. Tirgus daļa, ko tie aizņem, ir apmēram 70%. [2;39 lpp]
3. Naudas vēsture Latvijā
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas (1918) apgrozībā bija vācu okupācijas varas izlaistie ostrubļi un ostmarkas, Vācijas valsts markas, t.s. cara naudas rubļi un kapeikas, t.s. Domes nauda un kerenkas, kā arī dažu Latvijas pilsētu pašvaldību naudas zīmes.
Finanšu ministrs 1918. gada 11. decembrī noteica apgrozībā esošās naudas oficiālo kursu, par likumīgu maksāšanas līdzekli atzīstot trīs dažādas ārvalstu valūtas. Taču Latvijai joprojām nebija savas naudas. Bija nobriedusi nepieciešamība radīt nacionālo valūtu.
Latvijas Pagaidu valdība 1919. gada 22. martā deva rīkojumu finanšu ministram izlaist Latvijas pirmās naudas zīmes - Latvijas valsts kases zīmes, nosaucot tās par Latvijas rubļiem, un maiņas zīmes - Latvijas kapeikas. Laikā no 1919. gada aprīļa līdz 1922. gada septembrim šīs zīmes izlaida ar 1, 5, 10, 25, 50, 100 un 500 rubļu, bet papīra sīknaudu - ar 5, 10, 25 un 50 kapeiku nominālvērtību. Naudas zīmju grafiskā risinājuma autori bija latviešu mākslinieki Jūlijs Madernieks, Burkards Dzenis, Vilhelms Krūmiņš, Hermanis Grīnbergs un Rihards Zariņš. Līdz ar to tika likts pamats patstāvīgai Latvijas naudas sistēmai, tomēr kā likumīgs maksāšanas līdzeklis joprojām funkcionēja arī Krievijas un Vācijas nauda. [3;40 lpp]
1922. gada 3. augustā Ministru kabinets apstiprināja "Noteikumus par naudu". Par Latvijas naudas vienību kļuva lats, bet lata simtā daļa tika nosaukta par santīmu. Taču apgrozībā palika arī Latvijas rublis. [3;40 lpp]
Lai varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku, 1922. gada 7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Latvijas Bankai tika piešķirtas emisijas tiesības. Jau 1922. gada 2. novembrī Latvijas Banka laida apgrozībā 10 latu pagaidu banknotes - 500 Latvijas rubļu naudas zīmes ar uzdruku.
Laikā no 1922. līdz 1940. gadam Latvijas Banka emitēja 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu nominālu banknotes. 1923. gadā iespiesta 100 latu naudas zīme (mākslinieki Rihards Zariņš un Kārlis Krauze). Latvijas Valstspapīru spiestuvē izgatavotās naudas zīmes bija vāji aizsargātas pret viltošanu, tādēļ saskaņā ar Latvijas Bankas padomes lēmumu laikā no 1924. līdz 1938. gadam visas Latvijas Bankas banknotes iespiestas Anglijā (to grafiskos attēlus veidoja angļu mākslinieki). Vienīgi 1939. gada 100 latu banknote izgatavota Latvijas Valstspapīru spiestuvē (mākslinieki Jānis Šternbergs un Kārlis Krauze). [3;40 lpp]
Finanšu ministrija savukārt emitēja valsts kases zīmes ar 5, 10 un 20 latu nominālvērtību. Tās iespieda Latvijas Valstspapīru spiestuve. Šo naudas zīmju grafiskā risinājuma autori bija Rihards Zariņš, Kārlis Krauze un Harijs Gricēvičs.
Apgrozībā tika laistas arī 1, 2, 5, 10, 20, 50 santīmu un 1, 2, 5 latu monētas. Monētu zīmējumus veidoja trīs mākslinieki - Rihards Zariņš (1923. gadā kaltie santīmi un 5 lati), Jānis Roberts Tilbergs (1 un 2 lati) un Ludolfs Liberts (1937. gadā kaltie santīmi). [3;41 lpp]
1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija un 5. augustā Latvija tika inkorporēta PSRS. Ar 1940. gada 10. oktobri Latvijas Bankas vietā stājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas sastāvdaļa. Latvijā pakāpeniski tika ieviesta PSRS naudas sistēma. Ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes 1940. gada 25. novembra lēmumu tika noteikts lata un PSRS rubļa kurss: 1 lats = 1 rublis. Latvijā sākās divu valūtu - lata un PSRS rubļa - vienlaicīga aprite, kas turpinājās četrus mēnešus. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, 1941. gada 25. martā anulēja latu. Par vienīgo maksāšanas līdzekli Latvijā kļuva PSRS rublis.
1941. gada jūnijā Latviju okupēja Vācijas karaspēks. Pirmajās dienās pēc tā ienākšanas Rīgā Latvijas Banka atsāka darbību, taču naudas emisijas tiesības tā neatguva. Vācu okupācijas laikā tika realizēta īpaša okupētajām zemēm paredzēta naudas politika, kuras mērķis bija šo zemju pakļaušana un izlaupīšana, laižot apgrozībā speciāli izgatavotas naudas zīmes. Līdzās okupācijas reihsmarkām kā oficiāls maksāšanas līdzeklis apgrozībā palika arī PSRS rublis. Vērtības attiecība starp rubli un reihsmarku bija: 10 rubļu = 1 reihsmarka. [3;41 lpp]
Pēc 2. pasaules kara Latvija atkal nonāca PSRS finanšu sistēmā. Gan naudas emisijas, gan valsts kases funkcijas veica PSRS Valsts banka, bet Latvijas PSR naudas sistēma atradās pilnīgā tās kontrolē.
1987. gadā PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris tika pārdēvēts par PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku, taču par valsts centrālo un emisijas banku nekļuva. [3;42 lpp]
1990. gada 2. martā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Banku", kas noteica, ka Latvijas PSR tiek dibināta (faktiski - atjaunota) Latvijas Banka - centrālā banka ar naudas emisijas tiesībām. Taču tikai pēc 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un PSRS sabrukuma ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 3. septembra lēmumu "Par Latvijas Republikas teritorijā esošo banku iestāžu reorganizāciju" Latvijas Banka kļuva par reālu centrālo un emisijas banku. Šo statusu galīgi nostiprināja 1992. gada 19. maijā pieņemtie Latvijas Republikas likumi "Par bankām" un "Par Latvijas Banku". [3;42 lpp]
1990. gada 31. jūlijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas programmu". Latvijas Banka uzsāka Latvijas nacionālās valūtas atjaunošanu. Tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja, kas 1992. gada 4. maijā pieņēma lēmumu par Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes - Latvijas rubļa - laišanu apgrozībā. Šo naudas zīmju nominālvērtība bija 1, 2, 5, 10, 20, 50, 200 un 500 rubļu (mākslinieks - Kirils Šmeļkovs). 1993. gadā apgrozībā tika ieviesta Latvijas Republikas nacionālā valūta - lats. 5, 10, 20, 50, 100 un 500 latu banknošu grafiskā attēla autori ir Imants Žodžiks un Valdis Ošiņš, bet 1, 2, 5, 10, 20, 50 santīmu un 1 un 2 latu monētu dizainu veidojuši Gunārs Lūsis un Jānis Strupulis. Nauda atguva agrākajos gados zaudētās funkcijas. Naudas reformas sekmīga norise un lata ieviešana radīja priekšnoteikumus kapitāla uzkrāšanai un ražīgai apritei un pārejai uz tirgus ekonomiku. [3;42 lpp]
Secinājumi
Tā kā mēs dzīvojam Latvijā, tad sīkāk arī apskatīju mūsu valsts naudu. Uzzināju, kas man jāzin, lai atpazītu īstu vai viltotu naudu. Apskatot Latvijas bankas mājaslapu internetā uzzināaju dažus interesantus faktus.
Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku",tai ir monopoltiesības izlaist nacionālo naudu - banknotes un monētas - kā vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī.
Latvijas Republikas nacionālās naudas vienība ir lats, kurā ir 100 santīmu. Lats ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā. Naudas zīmju aprakstu, numurēšanu, reģistrāciju un monetāro segumu nosaka Latvijas Bankas padome.
Pakāpeniska latu banknošu un monētu atgriešanās apritē noritēja kopš 1993. gada, kad 5. martā tika laista apgrozībā pirmā atjaunotā lata naudas zīme - Latvijas Bankas 5 latu banknote. Naudas reforma valstī tika pilnīgi pabeigta 1998. gada 20. jūlijā, kad apgrozībā laida 500 latu banknoti. Līdz ar to pašlaik apgrozībā ir papīra naudas zīmes ar nominālvērtību 5, 10, 20, 50, 100 un 500 latu un monētas ar nominālvērtību 1, 2, 5, 10, 20 un 50 santīmu un 1, 2 un 100 latu.
Latvijas Bankas padome arī nosaka kārtību, kādā naudas zīmes izņemamas no apgrozības un bojātās naudas zīmes aizstājamas ar derīgām.
Latvijas Bankai ir tiesības laist apgrozībā jubilejas un piemiņas monētas - arī tādas, kuru izgatavošanā lietoti dārgmetāli.
Latvijas Banka izplata banknotes un monētas ar savu filiāļu un ar kredītiestāžu starpniecību. Centrālā banka pastāvīgi seko naudas apgrozībai, kas ir viens no svarīgākajiem valsts ekonomiskajiem rādītājiem. Šos datus pastāvīgi apkopo un publicē.
