Nauda: funkcijas, veidi un nozīme ekonomikā

Nauda pilda šādas funkcijas: nauda ir apgrozības līdzeklis, vērtības mērs un uzkrāšanas līdzeklis.

Mūsu senči rīkojās racionāli. Tie centās iemainīt to, kas tiem bija nepieciešams, pret to, kas tiem bija pietiekoši un pat par daudz. Tas ir tā saucamais barters jeb maiņa bez naudas starpniecības. Bet, ja labi padomā, barters ir normālas attīstības bremze. Lai pastāvētu barters, ir nepieciešama partneru vajadzību precīza sakrišana. Piemēram, jums jaatrod tāds cilvēks, kurš gribēs mainīt kapli pret jūsu labību. Vēlāk, attīstoties sabiedriskajai darba dalīšanai, radās iespēja ražot vairāk preču, nekā to ir nepieciešams pašu patēriņam. Līdz ar to palielinājās apmaiņā nonākošo produktu daudzums. Maiņa kļuva regulāra. Tādējādi, noteiktā sabiedrības attīstības pakāpē maiņa var notikt tikai tajā gadījumā, kad no visa preču klāsta tirgū izdalās kāda konkrēta prece, kurai pašai ir vērtība, un, kuru var apmainīt pret jebkuru citu preci. Šī prece iegūst maiņas vidutāja lomu, kļūst par dažādu preču vērtību mērauklu un pārvēršas par naudu.

Nevarētu teikt, ka mūsdienās nepastāvētu bartera darijumu. Pastāvot noteiktiem apstākļiem, piemēram, augstam inflācijas līmenim valstī, bartera darījumiem tirdzniecībā tika dota lielāka priekšrocība nekā naudas norēķinam.

Alternatīva naudai kā apgrozības līdzeklim vai bartera darījumu izmantošanai ir dažādu talonu izplatīšana, ko daudzi no mums ir pieredzējuši. Valdības ir spiestas tos ieviest gadījumos, ja ir nepieciešams racionēt vienu vai otru preču vai pakalpojumu vienas personas maksimālo patēriņu. Racionēšanas mērķis ir ierobežot pieprasījumu apstākļos, kad preču trūkst, bet cenas tiek regulētas. Racionēšana garantē nepieciešamo preču iegādi, dod iespēju uzturēt cenas pietiekami zemā līmenī, regulē preču pieprasījuma un piedāvājuma saskaņošanu.

Šo funkciju nauda pilda, salīdzinot un samērojot pēc kvalitātes dažādas preces un pakalpojumus. Katrā valstī ( vismaz pagaidām ) ir sava nacionālā naudas sistēma. Tas dod iespēju daudzveidīgo preču un pakalpojumu vērtību izteikt cenās. Savukārt pircējs, izmantojot naudā izteiktās preču cenas, var salīdzināt dažādu preču vērtību bez sevišķas piepūles. Piemēram, ja viena prece maksā 10 naudas vienības, bet cita – 5, tad pirmās preces vērtība ir divas reizes lielāka nekā otras.

Nauda savā otrā funkcijā sekmīgi darbojas kā salīdzināšanas mēraukla tieši tāpēc, ka tā ir galējā derīguma mērs.

Vēsturiski salīdzināšanas mērauklas funkcija obligāti bija jāpapildina ar cenu mērogu, t. i., bija jāfiksē nacionālas naudas vienības saturs. Tas nozīmē, ka valstij bija jāpieņem juridisks akts, kas nosaka, ka viena naudas vienība līdzinās noteiktam naudas preces daudzumam. Ja apgrozībā bija sudraba monētas, cenu mērogs tika izteikts sudraba svarā.

Saimniekošanas praksē mēs diezgan bieži sastopamies ar naudas vienības devalvāciju. Praktiski tas nozīme, ka naudas vienības zelta saturs tiek oficiāli pazemināts. Tā 1936. gada 28. septembrī tika devalvēts Latvijas lats: turpmāk zelta saturs vienam latam tika noteikts 0,1758 g. tīra zelta. Šo devalvāciju noteica gan konkrēti saimnieciskie apstākļi, gan Latvijas pievienošanās Lielbritānijas sterliņu mārciņu blokam.