Nauda literatūrā

Manis izvēlētā tēma ir nauda literatūrā, precīzāk, naudas vara. Lai atspoguļotu šo tematu, izvēlējos trīs latviešu autoru darbus. Tie ir K. Skalbes „Pasaka par vērdiņu” (uzrakstīta 1912. gadā), J. Ezeriņa novele „Cilvēks mārkā” (20. gs. 20. gadu sākums), un M. Zīverta luga „Nauda” (20. gs. 40. gadu sākums).

Nauda ir līdzeklis, ar kura palīdzību mēs ikdienā sagādājam sev dzīvei nepieciešamo. Taču naudai piemīt arī sava tumšā puse. Daudzu literāro tēlu likteņi māca mūs, ka šis iztikas līdzeklis nav nemaz tik nevainīgs kā šķiet. Tai piemīt liela vara, pareizāk sakot, tam cilvēkam, kuram tā pieder. Šo domu atzina arī tēls vārdā Piķurgs M. Zīverta lugā „Nauda”: „Bet kas ir vara? Nauda.” Viņš daudzus gadus bija pelnījis sev iztiku, staigādams no mājas uz māju vācot lupatas un pudeles un nododot tās fabrikai. Kādu dienu viņš atrada vecu žaketi, kuras kabatās bija paslēpti divi sainīši ar naudu – vairāk kā 2000 latu. Žaketi pa logu bija izmetuši divi kriminālnoziedznieki, lai vēlāk laupījumu sadalītu. Piķurgs to, protams, nenojauta. Toties tagad viņa rokās atradās vesela bagātība, viņš nejauši bija kļuvis par turīgu vīru.

Nauda sagādā priekšrocības tiem cilvēkiem, kuriem tā ir, attiecībā pret tiem, kuriem tās nav. Šo domu sarunā ar sētnieci pauda arī Piķurgs: „ (..) dzīvi es iedomājos kā lielu tirdzniecības namu. Ārā ir auksts un tumšs, dzīves logi spoži apgaismoti, ap tiem drūzmējas cilvēki, bet iekšā iet tikai tie, kam ir nauda.” Nu Piķurgam tā bija un viņš varēja izmantot visas tās priekšrocības – ieņemt restorānā vislabāko galdiņu, pasūtīt vissmalkākos un dārgākos ēdienus un cienāt ar tiem jebkuru restorāna apmeklētāju. Viņš varēja pavēlēt un likt apkārtējiem cilvēkiem rīkoties pēc viņa prāta. Agrāk pret Piķurgu visi izturējās kā pret nožēlojamu ubagu, bet tagad , kad viņš bija bagāts, kā pret kungu, viņu cienīja un apbrīnoja, izpildīja katru tā vēlēšanos. Kā piemēru varu citēt Piķurga sarunu ar kādu jaunu dzejnieku, restorāna apmeklētāju: