Nauda un Latvijas banka, naudas attīstība

Nauda ir īpaša prece jeb vispārējs ekvivalents, kurā iemiesots sabiedriskais darbs un ar kuru var izteikt visu citu preču vērtību.

Naudai ir sena vēsture. Senajos laikos, kad sāka attīstīties amatniecība un cilvēku sabiedrībā radās nepieciešamība savstarpēji apmainīt kādas mantas. Preču maiņas attīstības sākumos mainīja tikai vienu preci pret citu. Reizē ar amatniecību sāka attīstīties arī tirdzniecība. Pirmsākumā pastāvēja vienkārša maiņas tirdzniecība. Cilvēkiem, piemēram, bija nepieciešams krams, bet viņu apmetnes apkaimē tas nebija atrodams, toties tur varēja savākt krāšņus gliemežvākus rotas lietu darināšanai. Senais tirgotāju priekštecis devās ar saviem gliemežvākiem pie cilvēkiem, kuru rīcībā bija krams, un iemainīja sev vajadzīgo materiālu.

Attīstoties sabiedriskajai darba dalīšanai, sāka izdalīties atsevišķas preces un vēlāk kāda viena prece, pret kuru katrā laikā varēja iegūt jebkuru citu, šī prece kļuva par naudu.

Naudas lomu ir izpildījušas dažādas preces. Preču saimniecības sākumā ganu ciltīm šāda nauda bija lopi, zvejniekiem zivis un gliemežvāki, medniekiem zvērādas. Amatniecībai atdaloties no zemkopības un sabiedrībai kļūstot bagātākai, naudas nozīmi ieguva metāli.

Aizvien vairāk, attīstoties zemkopībai, lopkopībai un amatniecībai, pieauga arī maiņas tirdzniecības apjoms. Sāka rasties tirgotāji cilvēki, kuru galvenā nodarbošanās bija tirdzniecība. Tirgotāji darbojās kā starpnieki starp

Dažādu preču labības, lopkopības produktu un citu izstrādājumu ražotājiem gūdami sev zināmu peļņu.Neērtā maiņas tirdzniecība spieda cilvēkus meklēt kādu citu tirgošanās veidu, meklēt tādu preci, par kuru varētu iemainīt jebkādu mantu. Tirgotāji atzina,ka šāda prece varētu būt dārgmetāli – zelts un sudrabs.Šos dārgmetālus sāka lietot tirdzniecībā,sudraba stienīti varēja apmainīt pret govi vai desmit aitām,pret divdesmit mēriem labības. Šādu preci, kurai atbilst zināms daudzums citu precu, sauc par naudu. Tomēr arī mūsdienās sastopamas tautas, kuras kā naudu izmanto gliemežvākus, pat akmeņus.

Ar laiku dārgmetālu vidū monopolstāvokli ieguva zelts. Līdz ar to preču pasaule sadalījās divos polos visas preces un nauda. Vēlākos cilvēces attīstības posmos paplašinājās zelta izstrādājumu veids.

Sākumā dārgmetāli naudas apgrozībā funkcionēja lējumu veidā, bet pakāpeniski tos aizstāja monētas metālu lējumi un kalumi ar noteiktu formu. Monētu kalšanas tiesības pamazām pārņēma valsts, kas ar laiku samazināja monētas kaluma daudzumu, atstājot uz monētām agrāk apzīmēto nominālo vērtību.

Grieķu kolonijas saka kalt monētas jau 6.g.s.p.m.ē. visas D Itālijas un Sīrijas pilsētas kala sudraba monētas. 4 – 3 g.s. grieķu monetariji sasniedza augstu meistarību monētu kalšanā. Pirmās etrusku monētas paradījās 5.g.s. beigās p.m.ē. Tās kala no zelta, elektrona,sudraba un bronzas.Romā monētas atlēja formās, uz kurām parādījās dzīvnieku attēli vērsis, cūka, ērglis.Šie smagie un masīvie stieņi bija maz piemēroti tirdzniecības darījumos. Galvenie monētu nomināli Romā bija bronzas ass, sudraba sestercijs,denārijs.

Vienveidība, dalāmība, portativitāte, saglabājamība, augsta sabiedriskā vērtība un relatīva vērtību stabilitāte bija tās īpašības, kas dārgmetālus izvirzīja pirmajā vietā.

Dārgmetāli par naudu kļuva savu labo, noderīgo īpašību dēļ. Zeltam un sudrabam kā precēm pašām par sevi ir liela vērtība, tāpēc samērā neliels daudzums šo dārgmetālu gabalu ir ērts apgrozības līdzeklis. Minētajiem dārgmetāliem piemīt viendabīgums, jo divi metāla gabali ne ar ko neatšķiras viens no otra. Zelts kā arī citi metāli ir viegli dalāmi mazākos gabalos. Šajā procesā dārgmetālu kopējā vērtība nesamazinās. Izcilu dārgmetālu īpašība ir saglabājamība, tie neoksidējas un nerūsē. Zelta un sudraba monētas apgrozībā bija gadu tūkstošiem, kā naudas veids kalpoja arī mazāk vērtīgu metālu monētas kā varš un bronza.