Neatkarīgas cīņas pēc Latvijas dibināšanas

Sabiedroto valstis, kas uzvarēja Vāciju, nebija ieinteresētas, lai Latvijā nostiprinātos no Vācijas atkarīga valsts. Jau 1918. gada 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs lords Balfūrs paziņoja, ka viņš atzīst Latviešu pagaidu nacionālo padomi par organizāciju, ar kuras palīdzību latvieši līdz miera noslēgšanai izveidos neatkarīgu valsti. Okupētajā Latvijā nacionālistu partijas bija izveidojušas Demokrātisko bloku. Blokā darbojās Kārlis Ulmanis, Marģers Skujenieks, Miķelis Valters, Pauls Kalniņš u.c. Demokrātiskais bloks un nacionālā padome 1918. gada 17. novembrī izveidoja jaunu partiju pārstāvju apvienību – Latvijas Tautas padomi. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti. Padome nolēma pārņemt varu Latvijā līdz Satversmes sapulces sasaukšanai. Jaunās valsts svinīgā proklamēšana notika 1918. gada 18. novembrī Rīgā, tagadējā Nacionālajā teātrī.

1918.gada 18.novembrī Rīgā, tagadējā Nacionālā teātra telpās, tika proklamēta neatkarīga Latvijas valsts un sastādīta arī Latvijas Pagaidu valdība ar ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā. Valsts bija pasludināta, bet līdz tās galīgai izveidošanai vēl bija ejams tāls ceļš bija jāpārvar latviešu tautas vairākuma neticība savai valstij, jācīnās ar ārvalstu naidīgajiem militārajiem un politiskajiem spēkiem. Latvijā joprojām atradās vācu okupācijas armija, no austrumiem draudēja Padomju Krievijas karaspēks. Lai gan vārdos lielinieki atzina tautu pašnoteikšanās tiesības, darbos viņi ar militārā spēka palīdzību centās saglabāt Krievijas teritorijas nedalāmību. Padomju Krievijas Sarkanās armijas sastāvā, kas1918.gada decembrī iebruka Latvijas teritorijā, Latvijā atgriezās arī leģendārie latviešu strēlnieki. Atrauti no Dzimtenes, viņi nesaprata Latvijā notiekošās pārvērtības un domāja, ka cīnīsies pret vāciešiem. Līdzi nāca arī Maskavā noorganizētā latviešu lielinieku valdība, kuras uzdevums bija iedibināt Latvijā proletariāta diktatūru.

Latvijas Pagaidu valdības steigā saformētās, nepilnīgi apbruņotās nacionālā karaspēka vienības atkāpās. Lielinieku kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni Latvijas rietumu daļā. Lielinieki ieņemtajā teritorijā izvērsa "sarkano teroru" . Privātīpašums tika aizliegts, sākās pārtikas konfiscēšana, veselas iedzīvotāju grupas pasludināja par "proletariāta ienaidniekiem", paredzot to fizisku iznīcināšanu. Uz pieaugošo pretošanos lielinieki atbildēja ar masveida arestiem un represijām. Tautas vairākums novērsās no " sarkanās Latvijas". Cīņa pret lieliniekiem vienoja tautu un nostiprināja ticību jaunajai Latvijas valstij.