Nepabeigtas domas

Feniķiešu valdnieka meita Eiropa ir tik jauna, tik skaista. Ar zeltu izšūtās purpura drānās viņa bezbēdīgi draiskojas jūras krastā. Ziediem rotātas pļavas. Narcises un lilijas. Vijolītes un krokusi. Idille. To tēlo antīkais autors, to tālāk pārņem bezpersonisks mīts. Eiropa ir brīnišķa. Viss ir lieliski.

Bet tad kādu nakti Eiropa redz sliktu sapni. Eiropa sapņo, ka Āzija, kas viņu audzinājusi, cīnās ar kādu zemi, kuru no Āzijas atdala jūra. Cīnās Eiropas dēļ. Āzija zaudē. Kas notiek tālāk, jaunā feniķiete neuzzin, jo pamostas. Eiropas daiļais vaigs apmācas. Viņa grimst domās par redzētā sapņa nozīmi. Ko gan varētu vēstīt šis nejaukais sapnis? Vajadzētu jautāt kādai no sibillām, taujāt kādam no orākuliem. Domāt pašai. Tomēr tam neatliek laika. Tuvojas Notikums. Eiropa nekad neko nav varējusi izdomāt līdz galam. Vienmēr nāk Notikumi, kas pārtrauc kontemplāciju.

Notiek Eiropas nolaupīšana. Varenais Olimpa valdnieks vērša izskatā savaldzina Eiropu. Dzīvnieka dvaša smaržo kā ambrozijs. Eiropa apskauj vērša galvu un skūpsta viņa zelta spalvas. Zevs vērša izskatā atraisa Eiropas neapzinātos instinktus, aiznes uz savas muguras. Laupa jaunavību. Padara par sievu. Varmācīgi. Bet Eiropa ir reibusi no ambrozija dvašas. Varmākas dvašas. Eiropa ir skūpstījusi vērša zelta spalvas. Varmākas spalvas. Upura un varmākas dziļās, tumsā zūdošās saites. Mijiedarbe. Kolaborācija. Simbioze.

Mīts runā par to, kas nekad nav noticis, bet vienmēr notiek. Mīta semantika vienmēr ir neskaidra. Kā Eiropas nelāgais sapnis. Mīts uzdod mīklas.

Vienīgais, ko par mītu var droši teikt, ir tas, ka tas atkārtojas. Atkal un atkal atkārtojas. Grieķu mīta Eiropu nolaupa balts vērsis. Laiku gaitā vērsis totalitārā vara krāsojusies dažādās krāsās. 20. gadsimtā brūnā un sarkanā. Zem vērša kājām humānisma ideāli, kultūra, saprāts. Vērsim zelta ragi. Pierē zvaigzne. Pierē kāškrusts. Nolaupīto Eiropu gribas idealizēt. Tik jauna, tik skaista. Narcises un lilijas. Vijolītes un krokusi. Jā, tāda bija Eiropa pirms nolaupīšanas. Pasaule pirms grēkā krišanas. Jā, tāda bija Latvija pirms okupācijas.

Piecdesmit gadus komunistu režīmā Baltijas tautas ilgojas pēc nolaupītās Eiropas. Viņas pašas ir nolaupītā Eiropas daļa. Nenolaupītā ir aiz mūra. Tur viss joprojām tik labi, kā agrāk Eiropa draiskojas greznās drānās. Jūras krastā. Ziedu pļavā. Sliktais sapnis? Vērša pavedinošā elpa? Nav laika kontemplācijai.