Nervu sistēma

Šo problēmu aizsāka J.P. Pavlovs ar pētījumiem par suņu nosacīti – reflektoro darbību. Pamatojoties uz viņu un viņa skolnieku pētījumiem, tika izdalīts uzbudinājuma un bremzēšanas procesu spēks, līdzsvarotība un kustīgums. Taču nervu procesa īpašību teorija netika līdz galam izstrādāta J.P. Pavlova dzīves laikā. Daudzus jautājumus viņš tikai aizsāka .

J.P. Pavlova pētījumus turpināja B.M. Teplovs, kurš uztvēra nervu sistēmas īpašības kā iedzimtas īpatnības, kuras ietekmē veidojas dzīvnieku uzvedības individuālo īpašību formēšanās, kā arī dažu individuālo spēju un rakstura īpašību formēšanos cilvēkiem.

nervu sistēmas īpašības ir saistītas ar dinamiskām formālās uzvedības īpatnībām;

lai diagnosticētu katru nervu sistēmas īpašību jāizmanto nevis viena, bet vairākas metodikas;

lai pētītu nervu sistēmas īpašības, jāizmanto matemātiski – statistiskas metodes un korelacionārā un faktoru analīze;

jāorientējas uz eksperimentāli objektīviem rādītājiem. Nepietiek ar anamnētiskiem datiem, lai izpētītu nervu sistēmas īpašības.

Uzvedības un dalības analīze pēc funkcionālo sistēmu teorijas (P.K. Anohins, 1980) un priekšstatiem par smadzeņu funkcionālajiem blokiem (A.R. Lurija, 1973) palīdz saprast parcialitātes fenomenu, kurš atšķiras nervu sistēmas īpašību diagnozēs, kuras iegūst izmeklējot dažādus analizatorus un efektus. Katrs metodiskais veids formulē savdabīgu funkcionālo sistēmu vai funkcionālo sistēmu kompleksu, kuri dažādi pieslēdzas funkcionālajiem smadzeņu laukiem. Metodikas pētījumu dinamika katru reizi atspoguļos savdabīgu pieslēgšanos kompleksa blokiem smadzeņu zonās, kā arī to sadarbību, pie tam šo dinamiku nevar attiecināt uz anatomisko analizatora centru, bet gan uz visu funkcionālo sistēmu. Funkcionālās sistēmas lielā varietāte nodrošina augstu cilvēka adaptāciju dažādos apkārtējās vides apstākļos. No tā izriet, ka vienāda dinamika dažādās funkcionālās sistēmās nav iespējama, līdz ar to pierāda, kā pilnīgi iespējamas un pierādamas parādības. Šādi jau secināja B.M. Teplovs (1961).

Parcialitāte apšaubīja nervu sistēmas īpašību statusu kā apkopojošu, stabilu īpatnību neirodinamikā, kas atrodas psihodinamisku īpašību (temperamenta) pamatā. Kā reakcija uz to sekoja kopēju nervu sistēmas īpašību meklēšana, kuras atšķirībā ko parcialitātes atspoguļotu kopējas nespecifiskas dinamiskas īpašības smadzeņu darbībā. Ņebeļiciks atzīmē, ka kopējās īpatnības veidojas kā anticentrālās rievas īpašības, kas ir organisma fizioloģiskie un psihiskie regulatori. 1968.g. Ņebeļiciks uzskata anticentrālo regulējošo sistēmu par nespecifisku, atzīstot arī morfoloģisko substrātu nozīmi kopējā nervu sistēmas īpašību sistēmā.

Elektrofizioloģisko radījumu analīze ļāva izdalīt kopā ar reģionāliem smadzeņu faktoriem bioelektrisko aktivitāti, kura lielā mērā atbilst priekšstatam par kopējām nervu sistēmas īpašībām.

Uzbudinājuma un bremzēšanas spēku atklāja I.P. Pavlovs pētot nosacījuma refleksu darbību suņiem. Sākotnējais pamats tipoloģiskajā klasifikācijā tika likts uz nervu procesu stabilitāti. Suņus dalīja pēc 3 tipiem: uzbudināmie, bremzētie un centrālie. Uzbudināmie un bremzētie tipi atšķīrās pēc pozitīvu un bremzētu refleksu parādīšanās ātruma apmācībā. Vēlāk Pavlovs sāka izskatīt stabilitāti kā nervu procesu spēka stabilitāti, saprotot to kā nervu šūnu izturību, darbīgumu.