Neskrien gaisaa kameer spaarni weel naw

Saka, ka mūsdienās bērni kļūst pieauguši un patstāvīgi ātrāk, un tas pat ir labi, jo gadās tādi, kas uz vecāku kakla gatavi dzīvot visu mūžu, taču ne par to ir runa. Aizvien vairāk palielinās tendence, ka jaunieši cenšas pēc iespējas ātrāk „nostāties uz savām kājām”, izbaudīt to pieaugušo dzīvi, nu cik tad var ciesties galu galā? „Bet dzīvē viss ir savādāk”, kā Igo dzied savā dziesmā.

Jaunieši augot, parasti cenšas kādam līdzināties, bieži vien kādai slavenībai, tad viņi uzzina, ka šī slavenība savu karjeru uzsākusi sūri un grūti strādājot, parasti kādu necilu darbu. Jaunietim uzreiz galvā rodas doma, „bet kāpēc gan es arī nevarētu kļūt patstāvīgs, arī vecākiem būs prieks par mani, pelnīšu naudu, īrēšu dzīvokli, man būs labi draugi”. Tad nu ir vairākas iespējas, vienkārši aiziet, atstājot zīmīti(un cerot ka māti neķers sirdstrieka), krist vecākiem uz nerviem, ka par daudz ierobežo, nekur nelaiž, kamēr šie piekāpjas, un vienkārši izrunāties un cerēt, ka ļaus, bet vecāki taču nav vakar dzimuši, „Ej, tāpat atskriesi atpakaļ”. Ar entuziasma pilnu somu mugurā, jaunietis izsoļo pa durvīm, vecāku rūpīgo acu skatienu pavadīts, „Vai maz vajadzēja laist?”, mātes bažīgā sirds nenotur asaras, „Viss būs kārtībā”, tēva vēlīgā balss atrauc.

Un tad nu var secināt, ka jaunietim ir kārtīgi jānobriest, jāapzinās savas spējas, galvenokārt jāiegūst izglītība, un tad jau galva ir savā vietā, var sākt dzīvot pa īstam.