Netradicionālā lauksaimniecība

Zemnieki arvien vairāk interesējas par netradicionālām lauksaimniecības nozarēm. Kāpēc zemnieki interesējas par tām? Ar kurām no tām Jūs ieteiktu nodarboties?

Netradicionālā lauksaimniecība Latvijā ienāca astoņdesmito gadu beigās un piedzīvoja samērā strauju attīstību un sabiedrības atzinumu. Daudzas no netradicionālajām lauksaimniecības nozarēm, kuras tika novērtētas atzinīgi, tagad jau var droši saukt par tradicionālām, piemēram, biškopību un sēņu audzēšanu.

Par netradicionālās lauksaimniecības nozarēm Latvijā uzskata mūsu klimatiskajos apstākļos maz izplatītu vai jaunu sugu, piemēram, ārstniecības augu, sēņu, saldūdens vēžu, kaņepju un citu pie mums vēl nepazīstamu dzīvnieku un augu sugu audzēšanu. Pēdējos gados sāk attīstīties līdz šim maz pazīstami alternatīvās saimniekošanas virzieni un veidi, no tiem svarīgākie ir dzērveņu, augstkrūmu melleņu, lielogu dzērveņu un zileņu, šampinjonu, ķimeņu, kazu, aitu, dažādu putnu, bišu un eksotisko dzīvnieku audzēšana.

Lauksaimnieciskā ražošana un ar to saistīto pakalpojumu sniegšana nodrošina darbu un ienākumus apmēram vienai piektdaļai lauku iedzīvotāju. Tā kā lauksaimniecības īpatsvars ekonomikā samazinās, samazinās arī darbavietu skaits, notiek darbaspēka aizplūšana uz pilsētām. Lai šo procesu samazinātu, lauku apvidos dzīvojošajiem cilvēkiem ir nepieciešams aizkavēt nodarbinātības iespējas citās saimniekošanas nozarēs.

Lauku attīstība ir viena no aktuālākajām Latvijas reģionālās attīstības problēmām. 30 % valsts iedzīvotāju, dzīvo laukos, kas aizņem Latvijas teritorijas lielāko daļu. Eiropas Savienība ir atzinusi, ka – lai nodarbotos ar tradicionālajām saimniekošanas nozarēm laukos, apsaimniekotai zemes platībai jābūt ne mazākai par 50 hektāriem.