Neverbālās saskarsmes etniskās īpatnības (Japāņi rietumnieku skatījumā)

“Neverbālā saskarsme ir definēta kā saskarsme, kas nepaļaujas uz verbālo saturu.”(Miyake, 1995) Neverbālā saskarsme mums pauž daudz precīzāku informāciju nekā verbālā. Kāda paruna vēsta: “Acs pasaka daudz vairāk nekā mute.” Saskaņā ar pētījumiem ASV (Okabe,1988), vārdi spēj izteikt tikai 35% saskarsmes jēgas. No otras puses, 65% saskarsmes notiek ar neverbālās komunikācijas palīdzību. Ja šāds pētījums tiktu veikts Japānā, kas tiek saukta par “Klusuma kultūru”, neverbālās saskarsmes procentu daudzums būtu daudz lielāks.

Tika veikts sejas izteiksmju precizitātes (izteiksmīguma) pētījums (Matsumoto, 1985), tika izpētītas sešas emocijas: dusmas, riebums, bailes, laime, skumjas un pārsteigums.

Perfekts punktu skaits ir 8. Jo lielāks cipars, jo vieglāk ir izprast cilvēku izjūtas no viņu sejas izteiksmēm. Sejas izteiksmju precizitātes pētījuma rezultāti atklāj, ka japāņi sliktāk orientējas sejas izteiksmju tulkošanā. Tāpat varētu teikt, ka japāņi nepietiekoši izrāda savas emocijas. Rezultāti liecina arī, ka pozitīvās emocijas (laime, pārsteigums) japāņi un amerikāņi izrāda vienlīdz izteikti, toties negatīvās emocijas (dusmas, riebums, bailes, skumjas) japāņi izrāda daudz mazākā pakāpē. Japāņiem ir tendence paļauties uz neverbālās saskarsmes izteiksmes līdzekļiem, kad viņiem ir jārunā par emocionālām, garīgām lietām, kā arī par visām lietām, par kurām viņi nevēlētos runāt. Japāņi secina, par ko cilvēks grib runāt, no viņa sejas izteiksmes. Saskarsme domu līmenī, pašiem paliekot klusumā, ir japāņu ideālās saskarsmes paraugs (Higuchi).

Japānā klusums ir tikpat svarīgs kā saruna. Tas ir brīdis, lai saprastu, kas tikko tika pateikts, lai pārdomātu, lai rastu vislabāko atbildi, lai atbilde būtu pārdomāta un nesasteigta. Rietumos klusums tiek uzskatīts par savādu brīdi un mēs mēģinām maskēt šo nepatīkamo sajūtu ar vārdiem.

Japāņu tieksme izmantot rūpīgi izvēlētas delikātas kustības ir nepieciešamības radīta, jo šajās mazajās kalnainajās salās dzīvo 125 miljoni cilvēku. Pārblīvētības grūtības ir izvērtušās par estētisku kultūru radīt skaistumu mazās vietās. Japānu dzīvesvietas un sabiedriskās vietas parasti ir pārblīvētas. Cilvēki dala telpu ar citiem nepārtraukti mājās, darbā, rotaļājoties. Ir biedējoši viegli fiziski pārkāpt citas personas privāto telpu, tāpēc japāņi dara visu, kas vien ir viņu spēkos, lai no tā izvairītos. Japāņi ir audzināti vidē, kas neatbalsta uzmācīgu un “skaļu” izturēšanos sabiedrībā. Lai izvairītos no šādām nepatīkamām situācijām, viņi tiecas turēt savas rokas, pēdas, elkoņus un ceļgalus pēc iespējas tuvāk augumam. Būt pieklājīgam, rezervētam un uzmanīgam pret sava un citu cilvēku ķermeņu kustībām it neatņemama japāņa sastāvdaļa. Uz āru vērstas rokas parasti liecina par kaut ko, un tāpēc ārzemnieku ķermeņa nepiespiestās, “vaļīgās” pozas ar komforti uz āru vērstiem locekļiem izskatās drīzāk agresīvas un iedomīgas. Ārzemnieki, kas pirmo reizi ieradušies Japānā, bieži netīšām izsauc apkārtējo cilvēku dusmas sabiedriskās vietās, pateicoties sava ķermeņa kustībām.