Nikolo paganīni

Izcilais vijolnieks mira 1840.g 27.maijā 57 gadu vecumā. Testamentā viņš visas savas 8 vijoles novēlēja tajā laikā pazīstamiem vijolniekiem, turklāt to starpā bija arī viņa ienaidnieki.

Paganīni bija sastrīdējies ar baznīcu un tai nebija nekā novēlējis. Tādēļ viņu neļāva apglabāt ,pieprasot, lai to sadedzina kā ķecera pīšļus. Nelaiķis bija pavadīts pa Eiropas valstīm, bet visur bija aizliegts viņu apglabāt. Viņa dēls bija izurbies cauri viesiem baznīcas likumiem, lai atrastu iespēju Nikolo apglabāt. Bet Nikolo tika apglabāts tikai pēc 56 gadiem. Senjora Paganīni atliekas tika 3 vai 4reizes raktas zemē un tad atkal laukā. Baznīca no Paganīni ģimenes izspied 1,7 miljonus franku.

Trauslumu un jutekliskumu Nikolo mantojis no mātes, savukārt neatlaidību, vētrainu enerģiju no tēva. Neatlaidīgais Antonio Paganīni no ostas krāvēja bija kļuvis par nelielas bodītes īpašnieku. Viņš bija dīvains cilvēks, kurā prāts un tālredzība sadzīvoja ar smagu un valdonīgu raksturu, rupju attieksmi pret mājiniekiem un tieksmi pēc vīna. Vēl ģimenes galvai ļoti patika mūzika. Brīvajā laikā Antonio spēlēja mandolīnu, un tas ļoti kaitināja sievu. Tiklīdz vīrs paņēma rokās mūzikas instrumentu, Terēze devās prom no mājām, lai nedzirdētu stundām ilgo monotono trinkšķināšanu. Arī kaimiņi nebija sajūsmā par šo muzicēšanu.

• Daudzas sonātes, piem.: sešas sonātes vijolei un ģitārai.

• Variācijas par dziesmas „Ak, māmiņ, mīļā māmiņ!” tēmu vijolei un orķestrim.

• Sešpadsmit variācijas par dženoviešu dziesmas „Barukaba” tēmu, vijolei un ģitārai.

• 1791.g. pirmā publiskā uzstāšanās, atskaņo Pleiela koncertu.

• 1801g. sāk komponēt 24 kaprīzes vijolei solo.