„NON SCOLAE, SED VITAE DISCIMUS”.
/L.A.Seneka/
Domājot par Lūcija Anneja Seneka vārdiem „Ne skolai, bet dzīvei mācāmies”, sapratu, ka, lai mācības skolā veiktos un dotu prieku, mums jābūt skaidrai motivācijai, kādēļ mācīties. Ir skolēni bez mērķiem, tādi, kuri mācās savam nākotnes mērķim un tie, kuri mācās, lai attīstītos, uzzinātu ko interesantu.
Ir skolēni, kuri uz skolu dodas bez prieka un jelkāda mērķa. Šādu skolēnu noteikti vairāk ir pamatskolā , bet arī vidusskolā pa kādam gadās. Šie bērni mācās, jo viņiem to kāds liek, tikai diploma dēļ, un viņiem vienalga, ja šis diploms nebūs konkurētspējīgs. Tātad ir skolēni, kuri mācās tikai piespiedu kārtā.
Pilnīgs pretstats bērniem bez motivācijas ir tie skolēni, kuri droši zina, ko dzīvē vēlas panākt un tiecas uz to. Par laimi, pie tādiem piederu arī es. Jau pamatskolā izlēmu, ka būšu zobārste. Pamatojoties uz to arī izvēlējos sev derīgāko liceja klasi, kā arī tos mācību priekšmetus, kuri man būs prioritāte. Šie skolēni, ar stingriem mērķiem un lieliem plāniem, manuprāt, arī no mācību procesa var „paņemt” visvairāk, tādejādi tuvinot sevi sapņu piepildījumam.
Trešā skolēnu grupa ir bērni, kuri izvēlas zelta vidusceļu, kuri „plūst pa dzīvi”. Viņi mācās, iekļūst licejā, zina, ka tas viņiem noderēs un dara to sevis dēļ. Tikai viņi nav droši, kā tieši tas viņiem būs nepieciešams. Dara viņi to, lai sevi attīstītu, varbūt, lai vienkārši uzzinātu ko jaunu un interesantu. Šādu cilvēku dzīvē, manuprāt, ir vismazāk problēmu, jo viņi neko neplāno uz priekšu – lēmumu pieņem tad, kad tas „nostājas viņu priekšā”.
Lai skolas laiks mums dotu pēc iespējas vairāk derīgu zināšanu un arī prieka, mums katram vajadzētu izvirzīt sev mērķus. Tie var būt gan mērķi skolas laikam, gan visai dzīvei, jo es uzskatu, ka bez mērķiem cilvēkam nav ne prieka, ne jēgas mācīties. Domāju, ka kaut kādai motivācijai jābūt mūsos visos, tad arī izdosies mācīties sev un dzīvei, ne skolai.
