Norvēģijas karaliste

Norvēģijas karalisti veido Skandināvijas pussalas rietumu un ziemeļu daļas, kā arī Jana Majena (Jan Mayen) ziemeļu teritorijas un Svalbardas arhipelāgs, un Buvē sala (Bouvet), Pētera 1. sala un Karalienes Modas (Maud) zeme dienvidu pusslodē. Teritorijas ziņā būdama Eiropas sestā lielākā valsts, Norvēģija ir ļoti reti apdzīvota un ir tikai 28. vietā iedzīvotāju skaita ziņā. Norvēģijas cietzemes krasta līnija, ieskaitot fjordus un līčus, pārsniedz 20 000 km.

Uz austrumiem Norvēģija robežojas ar Zviedriju, Somiju un Krieviju, bet no ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem valsti apskalo okeāna ūdeņi, tostarp Barenca jūra, Norvēģu jūra, Ziemeļjūra un Skageraks.

Tikai neliela daļa Norvēģijas sauszemes teritorijas ir piemērota lauksaimniecības un mežniecības attīstībai, taču valstī ir bagātīgi dabas resursi – nafta, dabasgāze, dažādas rūdas, zivis, kokmateriāli un hidroenerģija. Ar minēto resursu palīdzību, jo sevišķi ofšora zonā, Norvēģija ir attīstījusies par vienu no pasaules bagātākajām valstīm, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tas ir gan nozīmīgā Rietumeiropas tirgus tuvuma dēļ, gan arī pateicoties tās brīvajai enerģijas pieejamībai, izplatītajai industrializācijai, politiskajai stabilitātei un augstajiem izglītības standartiem.

1900. gadi iezīmēja pieaugošas turības periodu. Šajā ziņā nozīmīgi lūzuma punkti bija 1905. gads, kad sākās hidroenerģijas ieguves attīstība, un 1970. gadi, atklājot un uzsākot naftas un gāzes ieguvi. Norvēģijā ir arī senas jūrniecības tradīcijas, tā ir ceturtā lielākā kuģniecības valsts pasaulē.

Aktīva sociālā nodrošinājuma politika tiek realizēta kā dalīšanās nacionālās bagātības pieaugumā. Šīs politikas rezultātā ir notikusi vispārēja ienākumu izlīdzināšanās neatkarīgi no vietas, dzimuma, vecuma vai profesijas, tā ir palīdzējusi izveidot finansiāli un sociāli vienlīdzīgu sabiedrību.

Ieskatoties vēsturē, uzzinām, ka mazie Norvēģijas karaļu īpašumi tika apvienoti vienotā Karalistē aptuveni 885. gadā. To izdarīja vikingu karalis Haralds Skaistmatis. Kristietība tika ieviesta neilgi pirms 1000. gada. 1200. gados Norvēģija kļuva par vienu no karaļa Hokuna Hokonsona (Håkon Håkonsson) pārvaldītajām reģionālajām teritorijām. Pēc 1319. gada Norvēģija zaudēja savu neatkarību, un 1380. gadā tika dibināta savienība ar Dāniju, kas ilga vairāk nekā četrus gadsimtus. 1536. gadā Norvēģija tika padarīta par pakļautu valsti, bet 1814. gadā – saskaņā ar Ķīles Miera līgumu Dānija atdeva Norvēģiju Zviedrijai. Vēloties atgūt savu neatkarību, Norvēģija izstrādāja un pieņēma savu Konstitūciju, kura ir spēkā vēl joprojām. Zviedrija atļāva Norvēģijai paturēt savu Konstitūciju, pretī prasot piekrišanu savienībai zviedru karaļa vadībā. Oficiāli savienība ar Zviedriju tika lauzta 1905. gadā, lai gan Norvēģija arī visu savienības laiku bija lielākoties funkcionējusi ka neatkarīga valsts.

Norvēģija ir sestā lielākā hidroelektroenerģijas ražotāja pasaulē. Norvēģijas hidroelektroenerģijas sektors ir veidots tā, lai pielāgotos dažādajiem dabiskajiem elektrostaciju veidiem un pielāgotu ražošanu regulārajām gadalaiku maiņām. Ir daudz tādu rezervuāru, kas spēj uzglabāt ļoti slapjos periodos uzkrātu ūdeni, lai to varētu izmantot vēlāk – citos gados, kad nokrišņu daudzums ir zems. Tas sekmē sadarbību ar valstīm, kuras izmanto termālo spēkstaciju ražoto elektrību. Elektrības tirdzniecība starp Norvēģiju un citām valstīm norit Nordel un Nord Pool vadībā – tā ir Ziemeļvalstu elektroenerģijas apmaiņa.