NOZARU TIRGUS EKONOMIKA: Strukturālās izmaiņas gaidot Eiropas Savienību

Ieskats naudas attīstības evolūcijā vienlaikus ir apliecinājums attīstības progresam. Nauda kā alternatīva barteram bija šā procesa sākums. Barters ar pārdevēja un pircēja interešu sakritības nepieciešamību, ierobežotais barterpreču klāsts, šaurā tirgus telpa, augstas transakciju (darījumu) izmaksas, nevarēja veicināt ekonomisko attīstību. Bartera renesansi un tad arī ne uz ilgu laiku var izraisīt tikai totāls naudas sistēmas sabrukums.

Ievērojamas izmaiņas notikušas pašā naudas materiālā. Vēsturiski par naudas materiālu kalpojuši dažādi priekšmeti. Zelts kā metāls ideāls naudas materiāls: viendabība, dalāmība, vērtības portativitāte, kalpošanas ilgums, nepietiekamība. Zelta visvarenību pakāpeniski un sistemātiski “dragāja” papīrnauda. Sākotnēji ar noteiktu zelta standartu, pēc tam ar daļēju zelta segumu un beidzot ar zelta demonetizāciju un dekrēta naudas ēru.

Nauda ir varens magnēts, kas pievelk miljoniem darbarūķu, komersantu, bet reizē arī noziedzniekus. Lai izprastu naudas fenomenu, jāiepazīstas ar tās izcelšanos. Kādreiz mūsu senču senči cīnījās par izdzīvošanu, karoja vai mierīgi sadzīvoja, mīlēja un kurināja naidu apstākļos, kad nauda tiem bija totāli sveša.

Gadu tūkstošu gaitā gluži dabiski sākās pirmie maiņas akti. Vienai ciltij bija pārpalikumā bultu akmens uzgaļi. Citai ciltij vai ģintij pēc sekmīgām medībām bija vairākas “liekas” lāčādas. Kā tikt pie bultu uzgaļiem? Atrast cilti, kam šie uzgaļi bija pārpalikumā un kuras virsaitis labprāt savām sievām uzdāvinātu greznus lāčādas kažokus. Skaidrs, ka maiņa bija atkarīga no nejaušības, no neprognozējamas vajadzību sagadīšanās. Ciltis bija gatavas šādai nejaušai maiņai: A tika mainīta pret preci B. Viss šeit bija nejaušs, gan vajadzību sakrišana, gan apmaināmas lietošanas vērtības, gan maiņas proporcijas. Bet pirmais solis bija sperts.

Jo tālāk attīstījās darba dalīšana, jo maiņa kļuva regulārāka. No naudas vēl nebija ne vēsts. Bet maiņas process soli pa solim, pārvarot daudz grūtību, kā cilvēku izdzīvošanas nosacījums neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Arvien vairāk ražojumu kļuva par maiņas objektiem. Kas bija maiņas nepārvaramā barjera? Vajadzību nesakrišana. Vieniem bija vajadzīga prece A, dodot pretī preci B. Bet tiem, kas labprāt mainītu preci A, nevajadzēja preci B. Pēdējie maiņai piedāvāja preci C, kas preces A īpašniekiem bija lieka. Maiņai nebija motivācijas. Tā nenotika.

Kā vēsturiski atrisinājās šī pretruna? Pakāpeniski izvirzījās prece, ko mainīja visbiežāk. Sāka īstenoties principiāli jaunas maiņas attiecības.

Preci, ko visplašāk mainīja, sāka iemainīt nevis tāpēc, ka tā bija nepieciešama neatliekamu vajadzību apmierināšanai, bet kā starpnieku, pret kuru var iemainīt jebkuru patiešām vajadzīgu lietu. Preču starpnieku dēvēja par vispārēju ekvivalentu. Tie bija agrīnie naudas asni, bet vēl nebija īstas naudas.

Kad vispārējais ekvivalents cieši saistījās ar noteiktu preci un tika atzīts plašā teritorijā, varēja atzīt, ka preču nauda beidzot radusies. Daudzām pagātnes tautām pirmā nauda bija lopi, kažokādas, Ķīnā tēja, Sudānā sāls, tiem, kas dzīvoja pie ūdeņiem, zivis, gliemeži utt. Nauda nebija kāda ģeniāla cilvēka izcils izgudrojums, bet maiņas attīstības neizbēgams rezultāts.