Ogista Konta Socioloģijas sistēma

Lai labāk saprastu Konta (1798. 1857.) pasaules uzskatu un zinātnisko sistēmu, der ieskatīties viņa personīgajā raksturā un dzīves apstākļos. Viņa dzīve bija neparasti vienmuļa. Jaunībā viņš bija Sensimona personīgais sekretārs, un viņš arī savā būtībā ir vistiešākais Sensimona domu turpinātājs. Pēc dažiem kopīga darba gadiem viņi izšķīrās. Konts vēlāk pat negribēja, lai kāds kaut ko zinātu par viņu kopējo darbību. Konts no Sensimona aizguvis visas savas galvenās idejas. Konts dzīvoja sevī noslēdzies, vientuļi nodevās metodiskam darbam, dzīvoja vienīgi savām teorijām un abstrakcijām. Konts uzrakstījis savus divus lielos darbus:

“Pozitīvās filozofijas kurss” ir īsts tuksnesis; nevienas metaforas, nedz epizodes, gandrīz nemaz nav konkrētu piemēru. Konts izgudro jaunus mākslīgus vārdus, un tad it kā izveido neparasti augstas virsbūves un jumolus virs iedomātā faktiskā materiāla. Tie ir tādi vārdi kā socioloģija, altruisms, statika, dinamika, solidaritāte un citi. Konts mīl arī latīņu vārdus, ko viņš netulko, bet atstāj ar orģinālgalotnēm – processus, consensus.

Konta stils – viņš saka: “Zinātnei jāatbild uz tādiem un tādiem jautājumiem”, ”zinātniekiem jānāk pie tādiem secinājumiem.” Konts raksta kaut kādā pravietiskā tonī, it kā likteņa vārdā sludinādams zinātnes ceļus un metodes, kas nākamībā sagaidāmi tikpat droši kā astranomiski noteikta saules aptumšošanās.

Konta literārās īpatnības tika iztirzātas ne vien tādēļ, ka tās raksturīgas “socioloģijas tēvam”, bet arī tādēļ, ka tās uzspiedušas savu zīmogu šās zinātnes vai, pareizāk sakot, šās zinātniskās filozofijas attīstībai. Konts izturējās ar neuzticību vai arī nevērību pret faktisko materiālu un bija paradis rīkoties ar abstrakcijām, lietojot tās līdzīgi algebriskām zīmēm.

Lai izprastu Konta mācības būtību vispirms jāapskata ko Konts aizguvis no Sensimona. Konts pilnīgi pārņem Sensimona domu par to, ka jāorganizē modernā sabiedrība, viņš aizgūst no Sensimona arī nosaukumu “positif”, izprotot pozitīvo pozitīvo kā kaut ko stingru, kas sociālā un gara organizācijā būtu pastāvīgs, kalpotu cilvēces progresam. Konts līdzīgi Sensimonam, izturas naidīgi pret revolūcijas negatīvajām parādībām un XVIIIgadsimteņa apgaismību, kas sagatavojusi revolūciju. Būdams konservatīvas dabas un jūsmodams par kārtības, sistēmas, dogmas idejām, Konts tiecas pēc viduslaikiem. Konts uzskata katoļu baznīcu par varenu un svētīgu audzinātāju spēku pagātnē. Viņa uztverē katolicisms ir it kā pozitīvisma priekštecis:tas ir pirmais mēģinājums pozitīvi veidot tiklab ideoloģiju, kā arī sabiedrisko iekārtu. Pēc apgaismības negatīvisma un pēc revolucionārā laikmeta cilvēcei atkal jāiet jaunā pozitīvā laikmetā, kas tad būs pēdējais. Kā redzam, Konts aizguvis no Sensimona cilvēces vēstures iedalījumu trīs laikmetos. Šo iedalījumu viņš papildina citiem momentiem, ko patapina no slavenā priekšrevolūcijas laikmeta reformatora Tirgo.

Tirgo pētīja cilvēces garīgo attīstību. Viņš šai attīstības gaitā atzīmēja trīs pakāpes:1. pirmatnīgo ,kad cilvēki tiecas visu neizprotamo izskaidrot ar brīnumu kā dievišķa spēka tiešu iedarbību; 2. vidējo laikmetu, kad viņi meklē izskaidrojumu pašā lietu būtībā vai arī to apslēptajās īpašībās; 3. augstāko pakāpi, kad zinātnieki pirmajā vietā izvirza noteiktus faktus, savus vērojumus par to, kādos apstākļos viss noris. Tirgo savā trijdalījumā domāja tikai par pārmaiņām zinātniskā darba paņēmienos. Konts tam deva jaunus nosaukumus: