Ojāra Vācieša dzejas krājuma "Zibens pareizrakstība" analīze

"Ojārs bija cilvēks, kas nerunāja neko lieku. Domāju ar viņu sapratne nāca caur daudzpunktiem. Ojārs bija cilvēks, kurš spēja sarunāties morzes tempā. Tas pats ir viņa dzejā."

Krājuma nosaukums ir „Zibens pareizrakstība”. Manuprāt, šis nosaukums sasaucas ar visu O.Vācieša dzeju. Zibens simbolizē kaut ko strauju, ātru, neparedzamu, iespējams, ka arī nevēlamu, savukārt pareizrakstība – pareizo, glīto un pārdomāto. Manā izpratnē dzejnieks ar zibeni simbolizē cilvēka radīto nekārtību un mašinizēto un urbanizēto dzīvi, bet pareizrakstība – dzejnieka sašutumu un reizē arī vēlmi un aicinājumu kļūdas labot...Tieši šis motīvs – cilvēka (urbanizētās sabiedrības) un dabas attiecības un problēmas, dominē ne tikai krājumā „Zibens pareizrakstība”, bet arī citos dzejnieka krājumos, piemēram, „Gamma”. Autors arī izceļ cilvēku kopā ar laikmetu, kurš nepārprotami ietekmē sabiedrības un indivīda īpašības un izturēšanos. Daudz ir dzejoļu ar mīlestības motīvu. Piemēram, I. Auziņš par krājumu saka: „Diezin vai kāds cits mūsu dzejnieks ir teicis tik daudz satraucoša, pat rūgtu un asu vārdu par mūsu laimkmetu, par mums pašiem un – diezin vai citur atradīsim tādu nedalītu mīlestību pret šo laikmetu, pret cilvēku, viņa sapniem un cerībām, par šodienu un rītdienu.”

Krājums iznāca 1980.gadā, kad Latvija bija PSRS sastāvā kā LPSR. Protams, laikmets ieviesa savas korekcijas arī Ojāra Vācieša dzejā. Dzejnieks daudzos dzejoļos izsaka sašutumu par mašinizēto ikdienu un dabas izpostīšanu:

Dzejnieku uztrauc arī individualitātes pazaudēšana un saplūšana ar ‘masām’ :

Lasot krājumu „Zibens pareizrakstība”, rodas sajūta, ka dzejoļi ir sakārtoti grupās, ņemot vērā to motīvus. Taču arī šīs ‘lielās’ grupas tiek sadalītas un izkliedētas pa visu krājumu, taču starp katru dzejoli un tā motīvu pastāv arī saiknes, kas krājumu padara par vienu veselu vienību. Šī tendence ir sastopama arī citos dzejnieka krājumos.

Krājuma galvenais pamatmotīvs ir cilvēks: cilvēks un daba, cilvēks un sabiedrība, cilvēks kā indivīds, cilvēks kā izjūtu kopums, kā arī cilvēks cīņā pats ar sevi un pārējo sabiedrību. Dzejnieks pievēršas arī cilvēka vientulības un mīlestības tematikai. Vēl krājumā skarta cilvēka un/vai sabiedrības un dabas līdzsvara problēma. Man tuvākie šķita dabas un cilvēka izjūtu tematika. Manuprāt, šie motīvi ir ‘mūžam jauni’ un arī plaši izmantoti arī citu dzejnieku darbos, piemēram, Imanta Ziedoņa dzejoļos. Dzejnieks vērš lasītāju uzmanību uz dzīvi rītdien, ne tikai šodien:

Dzejolis „Cilvēks”, manuprāt, aktuāls bija un būs vēl ilgi:

Protams, krājumā tiek atspoguļotas arī dzejnieka personības iezīmes: trauksmainība, neizpratne ( tai pašā laikā arī samierināšanās).