MĀRIS ČAKLAIS, dzejnieks, Vācieša dzejas izlases "Novembris" sastādītājs:
"Ojārs bija cilvēks, kas nerunāja neko lieku. Domāju - ar viņu sapratne nāca caur daudzpunktiem. Ojārs bija cilvēks, kurš spēja sarunāties morzes tempā. Tas pats ir viņa dzejā."
Krājuma nosaukums ir „Zibens pareizrakstība”. Manuprāt, šis nosaukums sasaucas ar visu O.Vācieša dzeju. Zibens simbolizē kaut ko strauju, ātru, neparedzamu, iespējams, ka arī nevēlamu, savukārt pareizrakstība – pareizo, glīto un pārdomāto. Manā izpratnē dzejnieks ar zibeni simbolizē cilvēka radīto nekārtību un mašinizēto un urbanizēto dzīvi, bet pareizrakstība – dzejnieka sašutumu un reizē arī vēlmi un aicinājumu kļūdas labot...Tieši šis motīvs – cilvēka (urbanizētās sabiedrības) un dabas attiecības un problēmas, dominē ne tikai krājumā „Zibens pareizrakstība”, bet arī citos dzejnieka krājumos, piemēram, „Gamma”. Autors arī izceļ cilvēku kopā ar laikmetu, kurš nepārprotami ietekmē sabiedrības un indivīda īpašības un izturēšanos. Daudz ir dzejoļu ar mīlestības motīvu. Piemēram, I. Auziņš par krājumu saka: „Diezin vai kāds cits mūsu dzejnieks ir teicis tik daudz satraucoša, pat rūgtu un asu vārdu par mūsu laimkmetu, par mums pašiem un – diezin vai citur atradīsim tādu nedalītu mīlestību pret šo laikmetu, pret cilvēku, viņa sapniem un cerībām, par šodienu un rītdienu.”
Krājums iznāca 1980.gadā, kad Latvija bija PSRS sastāvā kā LPSR. Protams, laikmets ieviesa savas korekcijas arī Ojāra Vācieša dzejā. Dzejnieks daudzos dzejoļos izsaka sašutumu par mašinizēto ikdienu un dabas izpostīšanu:
Un zāģi nāk un zāģē nost,
un tikai pēc tam saredz,
ka dzīvu miesu
posta.
Bet zāģi neprot paredzēt,
tie kož,
kā zāģiem pieņemts.
„Ja pirmās lapas sāpju nav”
Nekad man nav stāstījuši
Dzeja-Mans Tēvs
un Dzeja-Man Māte,
kā viņi satikušies.
Es jūtu,
ka tas ir noticis
neatļauti.
Ka tas bijis
aizliegts. (...)
Tātad:
pēc mātes un tēva
mans uzvārds ir –
Dzejnieks.
„Skadrības labad”
Lasot krājumu „Zibens pareizrakstība”, rodas sajūta, ka dzejoļi ir sakārtoti grupās, ņemot vērā to motīvus. Taču arī šīs ‘lielās’ grupas tiek sadalītas un izkliedētas pa visu krājumu, taču starp katru dzejoli un tā motīvu pastāv arī saiknes, kas krājumu padara par vienu veselu vienību. Šī tendence ir sastopama arī citos dzejnieka krājumos.
Krājuma galvenais pamatmotīvs ir cilvēks: cilvēks un daba, cilvēks un sabiedrība, cilvēks kā indivīds, cilvēks kā izjūtu kopums, kā arī cilvēks cīņā pats ar sevi un pārējo sabiedrību. Dzejnieks pievēršas arī cilvēka vientulības un mīlestības tematikai. Vēl krājumā skarta cilvēka un/vai sabiedrības un dabas līdzsvara problēma. Man tuvākie šķita dabas un cilvēka izjūtu tematika. Manuprāt, šie motīvi ir ‘mūžam jauni’ un arī plaši izmantoti arī citu dzejnieku darbos, piemēram, Imanta Ziedoņa dzejoļos. Dzejnieks vērš lasītāju uzmanību uz dzīvi rītdien, ne tikai šodien:
Ja ej no uguns prom, tad nodzēs.
Es tagad stāvu viens un mēms(..)
Un, īslaicīgi nagus apsildījis,
Tu atkal aizmirsīsi dzēst
„Ja ej no uguns prom”
Dzejolis „Cilvēks”, manuprāt, aktuāls bija un būs vēl ilgi:
Man kauns,
ka es – cilvēks
pārējā dzīvā vidū
jau kļūstu lamu vārds.
Ēzelis lamā ēzeli:
“Cilvēk,
ko negriez ceļu!(..)
Bet, atskaitot cilvēku,
Neviens dzīvs
nelamājas.
„Cilvēks”
Protams, krājumā tiek atspoguļotas arī dzejnieka personības iezīmes: trauksmainība, neizpratne ( tai pašā laikā arī samierināšanās). Dzejnieks Knuts Skujenieks par dzejnieku: "Viņš cīnījās. Tāds bija viņa temperaments. Viņš sev atbalstu neprasīja. Palīdzēju viņam gatavot tulkojumus krievu valodā, bet tolaik Maskavas redaktori daudzus viņa darbus atraidīja - ja tos nodrukātu, redaktori paliktu bez darba. Protams, Ojārs to ļoti pārdzīvoja. Viņš bija spītīgs, neaprēķināms, dzīvoja, kā mācēja un kā gribēja. Tāpēc - vārda vistiešākajā nozīmē - viņš sevi sadedzināja. Pēdējo reizi viņu redzēju 50 gadu jubilejā - jau varēja just, ka tās ir atvadas. Pat sejā varēja manīt, ka viņš sevi iztērējis. Taču tas bija dzejnieka cienīgi... Zinu, ka palicis daudz no viņa, un zinu,ka man būs vēl daudz atklājumu."
Mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.Piemērs.
HiperbolaMan steigas izģērētai ādai
jāatdabū jutība,
man trokšņu kontuzētai ausij
jāatdabū dzirdība. („Veca karte”)
Nepieradināta zvēra brīvība
man ir,
kad pa naksnīgo pilsētu eju. („Nekultivēta auga brīvība”
SalīdzinājumsVasarā ieiesim-
vāri kā zieds,
it kā mums priekšā
Dievs. („Iesim tai vasarā”)
Un pats mūžs,
ko tas večuks pār ielu nes
kā vāru olu. („Viss der”)
Un nevis pelēcīgs
kā cements
un bezbezgrādīgs
kā vājpiens. („Uz priekšu”)
Kā gājputni –
ar skumjām dziesmām
vai skaļām,
vai klusām
uz drupām atgriežas
cilvēki. („Kā gājputni”)
Personifikācija
Vijole no zārka dēļiem
nodziedās pār sniegiem mēļiem –
cik tu mūžīgs. („Būšana”)
Mīl ar baltiem ziediem
ievas,
smej ar ziediem puķes
tievas,
raud ar glāsta siltiem lietiem
vasaras. („Pēdējoreiz par to pašu”)
Pērles sašauj dvēseli („Mantība”)
Uzskaitījums jeb sablīvējumsReālam būt vai nu nebūt
mīlētam,
reālam būt vai nu nebūt
pieņemtam,
reālam notiesātam uz nāvi
vai apžēlotam...(„Skaidrības labad”)
-Zariņ-zarelīti,
es tevi neslīcinu,
es tevi peldinu,
es tevi mazgāju. („Puika pie ezera”)
Dzīvs nedrīkst nezināt
pats savu
dzīvošanas ātrumu. („Veca karte”)
Un, ja mēs klusējot
blēdīgi
daudziem
atļaujam mežu degt,
zvēru sist,
koku lauzt,
tad mūsu pašu
jaunā paaudze
pēc savas vasaras
pa pīšļiem taustīsies. („Iesim tai vasarā”)
Nē, pasaule ļauna nav –
kā māte tā pārbauda
bērnu esības stiprumu.(„Nekultivēta auga brīvība”)
-Es gribēju vienīgi to,
ko uzreiz dabū,
un izrādījās,
ka es neko
neesmu gribējis... („Attālums”)
Bet pasakas
arī ir īstenības –
pasakas dzīvo pēc teicēja nāves
un pēc pasakas
pazīst tās teicēju. („Izdegušas ugunis”)
Ja tev ir jāiet – ej.
Var nomirt negājis,
bet visvienalga nevar izbēgt
no sava ejamā. („Ja tev ir jāiet – ej”)
Kā ābols, kurš nav rokā dabūts,
kā mežonīgo senci elks,
tā vietas, kurās vēl nav pabūts,
gan nomodā, gan sapņos velk. („Kā ābols”)
Man kauns,
ka es – cilvēks –
pārējā dzīvā vidū
jau kļūstu lamu vārds. (...)
Bet, atskaitot cilvēku,
neviens dzīvs
nelamājas. („Cilvēks”)
***
Nekad es vairs ugunī nelēkšu –
zvēr visi apdegušie,
izsten un izvaid naktis,
audzējot jaunu ādu
nevienlīdzīgā kaujā
ar neiedomātu sāpi,
un neiedomājama
tā bezgala cīņa,
tie bezgala tavi vaidi
un briesmīgās apdegumbrūces
apnīk.
Un, tikko sāpe ir projām,
tu celies un aizej meklēt –
kur atkal ir kāda uguns.
Mani šis dzejolis piesaistīja ar to, ka dzejnieks izmanto, manuprāt, diezgan daudz izmantoto ‘cilvēku kļūdas’ motīvu, taču, atšķirībā no citu autoru darbiem, O.Vācieties šo problēmu stipri dramatizē, tomēr līdz ar to viņš samērā veiksmīgi spēj uzrunāt lasītāju.
Cilvēkiem ir cilvēku neizprotamās un savādās īpašības – pieļaut vienas un tās pašas kļūdas. Par to arī, manuprāt, ir šis dzejolis.
Gandrīz vienmēr visi apņemas vecās kļūdas nepieļaut. Tomēr, lai arī tiek izciestas lielas mokas un aizvadītas ‘bezgalīgas cīņas’, bieži kļūdas tiek atkārtotas.
