Ojāra Vācieša dzejoļu krājuma “Dzegužlaiks” analīze

Ojāra Vācieša dzejoļu krājums “Dzegužlaiks” ir rakstnieka “labāko gadu” darbs, kad viņa daiļrade ir spraigā darbībā – tas ir uzrakstīts 1966. gadā*, taču izdots 1968. gadā, kad pagājuši jau vairāk kā 20 gadi, kopš beidzies 2. Pasaules karš. Vācietis ir sasniedzis vecumu, kad cilvēks parasti sāk izvērtēt, vai kaut ko šajā dzīvē ir lietderīgu izdarījis – aiz muguras ir jaunība un priekšā ir “nobrieduša” cilvēka cienīgs vecums, kam raksturīgs jau zināms stāvoklis sabiedrībā, dzīves uzskati un pārliecinātība pašam par saviem spēkiem. Tajā laikā Ojārs Vācietis ir PSKP biedrs – pauž savus politiskos uzskatus sev raksturīgā veidā, sapludinot savas izjūtas kopā ar tautas bēdu.

Dzegužlaiks, ņemot vērā, ka O. Vācietis ir stipri saistīts ar sabiedriskajām norisēm, ar politiku, ar politiskās domas paušanu tautai, varētu domāt, ka ir saistīts ar dzegužu sugai raksturīgo olu dēšanu svešās ligzdās jeb šajā gadījumā – politisko uzskatu vai pārdzīvojumu paušanu, “dēšanu” tautā.

Tik pat labi varētu domāt, ka šāds nosaukums “Dzegužlaiks” krājumam ir dots tāpēc, ka tīri personiski Vācietim ir pienācis vecums, kad sākt skatīties uz savu padarītos, sasniegto vai vismaz iesākto darbu. “Dzegužlaiks” iestājas agrā vasarā, kad mežmalās var dzirdēt dzeguzes kūkojam, bet cilvēkam šis laiks ir ap Vācieša vecumu – ~30 gadi. Tas vedina uz domu, kad šis krājums varētu būt arī tīri personisks, ne tik daudz politisks. Vārds “dzeguze” simbolu vārdnīcā skaidrots sekojoši: zīme, kas vēsta par dzīves ilgumu. Arī pēc šī simbola skaidrojuma varētu nojaust, ka šis dzejoļu krājums ir personiskāks kā citi.

Pēc lasīšanas ir skaidrs, ka šis darbs patiešām ir personisks – liriskais “es” figurē gandrīz visur, stāstīdams par sevi, atklādams savas jūtas un pārdzīvojumus. “Dzegužlaiks” Vācietim nozīmē pagājušā pieminēšanu, savu atziņu noformulēšanu un attīstības punktu viņa dzīvē – vēstījums par viņa mūža ilgumu un jau nodzīvoto laiku.

Dzejoļu krājumam ir ievads, kas ir samērā garš un (varētu uzskatīt, ka tam seko arī viena dzejoļu krājums daļa, kurai nav nosaukuma!!) cikls, kura nosaukums ir “Balsij bez pavadījuma”, kurš savukārt ir sadalīts piecās atsevišķās daļās, taču bez nosaukumiem.

Tālāk seko dzejoļu krājuma analīze pa nodaļām, raksturojot galveno cikla vai daļas tēmu un minot visraksturojošāko dzejoli:

1. Ievads. Caur bērnības atmiņām par 2. Pasaules karu Vācietis stāsta par redzēto, par viņa zemei – Latvijai nodarīto ļaunumu kara laikā. Galvenā tēma ir dzimtenes mīlestība caur bērnības prizmu. Ievadu visraksturojošākās ir dzejoļa “Dzērves” rindas:

1.daļa. Galvenās šīs daļas tēmas ir Iekšējās izjūtas un mīlestība. Vācietis raksta par savu iekšējo pasauli, par cerībām uz labākiem laikiem, kad “..drīz es [Vācieša liriskais ES] beigšu sevi mierināt..”. viņa iekšējā pasaulē iezogas arī mīlestība: “..Un uz tā soliņa parkā,