Ojars vācietis

Dzejnieka Ojāra Vācieša (1933 1983) poētika aptuveni gadsimta ceturksni formēja latviešu dzejas “maģistrālo sižetu”; vienlaikus viņa dzeja ir šā laikposma poēzijas spogulis. 20. gadsimta 50. gadu nogalē ar pirmajiem krājumiem “Tālu ceļu vējš” (1956), “Ugunīs” (1958) un “Krāces apiet nav laika” (1960) Vācietis sairdināja sociālistiskā reālisma kanoniskās vārsmošanas sistēmas un standartizēto metaforiku un atjaunoja poēzijas vēsturisko atmiņu, jo sevišķi saiknes ar 20. un 30. gadu dzeju. Dzeja no ideoloģiski un idejiski pareiziem lozungiem pārtapa par estētisku parādību, vienlaikus – arī par sociālu fenomenu. Jau šajos krājumos parādījās Vācieša poētikas īpatnība, kas raksturīgas visai viņa daiļradei, maksimāla poētiskā pārdzīvojuma intensitāte, dramatiski un patētiski akcenti vispārākajā pakāpē. No mūsdienu skatpunkta pirmajās grāmatās tas gan bija sakausēts ar socreālismam raksturīgo metaforiku (“Maskava māte”, “komunisma osta” un tamlīdzīgi), klaju retoriku, kas jaukta ar avīžnieciskām frāzēm un lāgiem arī propagandu (Vācietis bija pārliecināts komunists, precīzāk, utopists, kurš uzskatīja, ka reālo Padomju Savienības sociālismu iespējams reformēt par „īstu” sociālismu).

Tomēr noslieci poētiskā formā apcerēt sociālas problēmas Vācietis nezaudēja arī turpmāk; “Elpā” kulminējušie motīvi turpināja vīties un variēties cauri visai Vācieša daiļradei, tikai atvirzījās vairāk daiļrades perifērijā. Bezgaltālās un dažbrīd retoriskās ekspedīcijas poētiskās laiktelpas plašumos aizstāja iedziļināšanās sevī, apziņas bezgalībā, un ielūkošanās Latvijas vēsturē. Turklāt, runājot par vēsturi, Vācietis vairs ne vienmēr pakļāvās oficiālās propagandas sludinātajam viedoklim.

“Elpā” Vācietis realizēja ekspresīvās izteiksmes iespējas, bet turpmākajos krājumos ar vienlīdz lielu maksimālismu dzejas metaforu un refleksiju radošās potences. Būtība tieši līdz ar sešdesmito un septiņdesmito gadu miju, kad asociatīvā poētika vienlaikus parādījās Vācieša, Ziedoņa, Čaklā un citu autoru dzejā, var runāt par modernisma paradigmas stabilizēšanos latviešu dzejā. Jāpiebilst, ka arī šī poētika, lai cik tā dažbrīd būtu bijusi minorīga, patiesībā izrādījās ne mazāk provokatīva kā “skaļā” “Elpas” poētika. Vācieša dzeja kārtējo reizi izraisīja kritikas uzbrukumus, un līdz septiņdesmito gadu beigām viņš tika apsūdzēts “nesaprotamībā”.