Ojārs Vācietis „Stacijā”
Atvadminūšu sniegputeņi
Uz pleca man kupenas klāj
No krūtīm
Sirdis grib izkalties ārā
Kā dzeņi
Rokas māj zilām sliedēm
Kas drīz tikai klusiņām dūks.
Rokas māj vara priedēm
Un trauslam kaut kam,
Kas šai minūtē trūks
Un aizauļo prom
Kā no negaisa nobijies zirgs
Uz kādu vientuļu nostūri,
Kur čukst tikai lietus
Un aizvērti ziedi mirkst
Un nepārtrauc smaržot
Es cenšos neredzēt,
Kur ir tavējais logs,
Es nevaru aiziet
Un noslēpties nevaru,
Kā no debesīm koks.
Un vilciens aiziet.
Un rokas māj.
Manas pārslas ir izkusušas.
Citu atvadminūšu sniegputeņi
Uz pleca man kupenas klāj.
Analīze.
Ojāra Vācieša dzejolī „Stacijā” galvenais ir atvadu un skumju motīvs. Lai to raksturotu, ir izvēlēta atvadām piemērota vieta – stacija, ļaužu pilna un dzīvīga, kurā visus tomēr vieno skumjo atvadu motīvs.
Dzejoļa galvenais tēls ir liriskais „es”, taču arī citi tēli parādās kā fons galvenajam tēlam („rokas māj zilām sliedēm’) – liek noprast, ka galvenais tēls nav viens. Vislabāk šī tēls izjūtas raksturo no dabas aizgūtie elementi.
Dzejolī liriskā „es” izjūtas atspoguļotas metaforās, salīdzinājumos un personifikācijās. Visi šie elementi rada nostalģisku un skumju noskaņu, piemēram, metafora
„ Atvadminūšu sniegputeņi
Man uz pleca kupenas klāj.” , kurā izpaužas liriskā „es” izjusto atvadu smagums, kas, apzīmēts ar sniega kupenām, tomēr atstāj gaišu, nevis drūmu iespaidu.
Salīdzinājums „Sirdis grib izkalties kā dzeņi” var arī tikt uztverts kā hiperbola, jo tas ir ļoti spēcīgs un spilgts salīdzinājums.
„Rokas māj vara priedēm” ir metafora, kas raksturo stacijas visi, industriālu, aukstu, kurā galvenais tēls izjūt nepieciešamību paslēpties. Šī vide paspilgtina tēla emocijas.
Liriskais varonis ir ļoti emocionāla un jūtīga būtne. Viņš spēji un izjusti uztver visu, kas notiek viņam apkārt, viņš pamana ne tikai lietas, bet arī vispārējo noskaņojumu, emocijas. Viņš spēj tās sintezēt ar savējām, tāpēc visu izjūt daudz dziļāk. Tas arī ir iemesls, kādēļ viņš izjūt kaut ko, kas pārtrūkst un aizauļo prom – viņš ilgojas pēc mierīgas, nepiesātinātas vides.
Dzejoļa forma pastiprina emocionalitāti un liriskā tēla izjusto. Dzejoļa forma ir brīva, zilbju skaits rindās ir neregulārs. Ar rindu grafiskajiem lūzumiem uzsver neparastās izjūtas un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus – hiperbolu otrajā pantā un salīdzinājumu trešajā pantā. Izceļot mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, autora panāk piesātinātu noskaņu.
Dzejolī nav izteiktu regulāru atskaņu, 3. pantā pirmā rinda atskaņojas ar trešo, bet otrā ar piekto, tomēr šis princips netiek ievērots pārēja panta daļā.
Dzejolim ir neparasta kompozīcija (gredzenveida kompozīcija) , jo pirmais pants ir līdzīgs septītajam pantam, taču septītais pants atšķiras ar to, ka tajā galvenā tēla plecus klāj citu atvadu smagus, kuras viņš ir pārņēmis uz saviem pleciem.
Ceturtajā pantā otrā rinda atskaņojas ar piekto rindu, savukārt sestais un septītais pants ir baltās vārsmas, vienīgi sestā panta otrā rinda atskaņojas ar septītā panta pēdējo rindu. Tas sasaucas ar kopējo dzejoļa gredzenveidīgo kompozīciju.
