Ojārs Vācietis dzejola „Stacijā” analize

Ojāra Vācieša dzejolī „Stacijā” galvenais ir atvadu un skumju motīvs. Lai to raksturotu, ir izvēlēta atvadām piemērota vieta – stacija, ļaužu pilna un dzīvīga, kurā visus tomēr vieno skumjo atvadu motīvs.

Dzejoļa galvenais tēls ir liriskais „es”, taču arī citi tēli parādās kā fons galvenajam tēlam („rokas māj zilām sliedēm’) – liek noprast, ka galvenais tēls nav viens. Vislabāk šī tēls izjūtas raksturo no dabas aizgūtie elementi.

Dzejolī liriskā „es” izjūtas atspoguļotas metaforās, salīdzinājumos un personifikācijās. Visi šie elementi rada nostalģisku un skumju noskaņu, piemēram, metafora

Man uz pleca kupenas klāj.” , kurā izpaužas liriskā „es” izjusto atvadu smagums, kas, apzīmēts ar sniega kupenām, tomēr atstāj gaišu, nevis drūmu iespaidu.

Salīdzinājums „Sirdis grib izkalties kā dzeņi” var arī tikt uztverts kā hiperbola, jo tas ir ļoti spēcīgs un spilgts salīdzinājums.

„Rokas māj vara priedēm” ir metafora, kas raksturo stacijas visi, industriālu, aukstu, kurā galvenais tēls izjūt nepieciešamību paslēpties. Šī vide paspilgtina tēla emocijas.

Liriskais varonis ir ļoti emocionāla un jūtīga būtne. Viņš spēji un izjusti uztver visu, kas notiek viņam apkārt, viņš pamana ne tikai lietas, bet arī vispārējo noskaņojumu, emocijas. Viņš spēj tās sintezēt ar savējām, tāpēc visu izjūt daudz dziļāk. Tas arī ir iemesls, kādēļ viņš izjūt kaut ko, kas pārtrūkst un aizauļo prom – viņš ilgojas pēc mierīgas, nepiesātinātas vides.