Ojārs Vācietis: dzīve un dzeja

Gau¬jienas vidusskolas gadi izšķirīgi ietekmē O. Vā¬cieša personības veidošanos: uz mūžu iesakņojas tādi jēdzieni kā draudzība, biedriskums, solidaritāte, uzticība.

Māte precīzi norāda uz O. Vācieša dzejas avotu: dzejnieks jau sešu gadu vecumā sace¬rējis pirmo dzejoli tieši par šo tēmu. Vēlāk dzejnieks atceras, ka pirmā dzejoļa saturu viņš noklausījies kādā pieaugušo sarunā, jo pašam tādiem secinājumiem viņam pieredzes nevarēja būt, bet vecāki šo dzejoli esot sa¬glabājuši.

Lūk, kā māte atceras dēla ceļu uz augstskolu: «Uz Rīgu Ojārs aiz gāja vīramātes austās vadmalas biksēs. Brūna svītriņa tur bija un zila. Aizgāja ar kailu galvu, bez cepures. Paciņas gādāju.» Tas bija 1952. gada rudenī, kad Ojārs kļuva pirmā kursa filologs.

O. Vācieša dzejā šī nozīmīgā vides maiņa nerada nekādu nostalģiju. Vēlāk poēmā «Balsij bez pava¬dījuma» tā ienāk gan kā dabas apdraudētības traģika, bet ne kā normālu lauku pretstats normālai pilsētai. Rīga kļūst dārga, iemīlēta līdz pēdējam sirds pukstam..

Trīs lieli, nezūdoši avoti: dzimtā puse, plašāk dzimtā zeme, mīļotā pilsēta Rīga un sieviete noteikti iezīmējas O. Vācieša dzejās. Tam rakstu¬rīgs liels godīgums, nesaudzīga pašatklāsme.

Tāpat spilgti iezīmējas jaunas pretestības, jaunas pretdarbības meklēšana kā O. Vācieša mākslinieciskais princips. Viņš nespēj iegrimt atdusā. Septiņdesmito gadu otrajā pusē un astoņdes¬mito gadu sākumā O. Vācietis dzīvoja it kā «vētras acī». Norisinājās literārās kaislības dzejnieku vidū redakcijās, Rakstnieku sa¬vienībā, Raiņa dzejas dienās. Neatlaidīgi sevi pieteica jauni vārdi. Turpinājās nerimstoša vēr¬tēšana un vērtību pārvērtēšana kritikā. Bet ap Lielās Altonavas ielas 19. namu kā ziemu, tā vasaru klusu stāvēja dārzs, ko sargāja uzkalns ar lielajiem kokiem no vienas puses un Māras ezers no otras.

Tur nama pirmā stāva ziemeļu spārnā Meistars, kā viņu piemiņas dzejolī zī¬mīgi nosaukusi dzīvesbiedre, turpināja kā darba bite šūnās medu krāt dzejoli pie dzejoļa ne¬mainīgajās skolēnu burtnīcās. Dzejai viņš pa¬lika uzticīgs līdz pat pēdējai dienai.

Ojāra Vācieša atdusas vietā stāv mūsu ma¬zās zemes kontūra granītā. No tās uz visām četrām debess pusēm iezīmēts virziens kā O. Vācieša dzejas ceļi pasaulē ... Viņš pieder pie sava gadsimta ar visām tā asajām pretru¬nām, kad cilvēka gars cilvēces labāko pār¬stāvju personā sasniedzis astrālus augstumus un gaišumu un kad cilvēka vārdā sauktas būt¬nes gatavas pašu cilvēci iznīcināt. Visas šīs pretrunu gradācijas radušas daudzveidīgu iz¬pausmi O. Vācieša kaismīgajā dzejā, kuras pamatmotīvs vienmēr paliek: