Ojārs Vācietis "Kamēr zāle sniegam cauri duras" dzejola analīze

Lai šo tēmu atklātu, autors ir izmantojis vairākus poētiskos tēlus, kas parāda liriskā Es izjūtas, emocionālo stāvokli, nostāju, atklāj mīlestības spēku, kā arī palīdz atklāt dzejoļa tēmu.

Tēli – zāle, kura duras cauri sniegam, un zeme, kurai vēl nav uznācis lielais miegs , manuprāt, parāda to, ka šīs attiecības ir beigušās nesen un, lai arī tās ir beigušās, liriskajam Es vēl joprojām ir jūtas pret šo sievieti, tāpēc viņš viņu aicina pie sava ugunskura, kas simbolizē viņa jūtas.

Beigtais strazds, pie kura stāvēja liriskā varone, simbolizē attiecību beigas, aizgājušu mīlestību, kura vairs nav atgūstama. To parāda strazds, kurš aizlido.

Manuprāt, svece un liesma ir liriskā Es sirds simbols. Tā parāda, ka liriskais Es neko nenožēlo un šai sievietei ir pateicīgs par visu, ko viņa tam devusi.

Dzejoļa tēmu vislabāk parāda dzejoļa pēdējās divas rindiņas, kuras ir arī kā poētiskie tēli:

Šajā dzejolī liela nozīme ir arī liriskajam Es, kurš (tāpat kā visos Vācieša dzejoļos) ir ļoti emocionāls. Viņam šī sieviete ļoti daudz ko nozīmējusi un, manuprāt, viņam sāp, ka attiecības ir beigušās, tomēr šo sievieti viņš ne pie kā nevaino, bet tieši otrādāk – ir pateicīgs, ka viņa dzīvē šī sieviete ir bijusi.

Dzejoļa tēmu un poētisko tēlu nozīmi palīdz atklāt mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi:

1) personifikācija – liesma nekož, kas parāda liriskā Es izjūtas, attieksmi pret šo sievieti;

2) simboli – beigts strazds, svece, ugunskurs, kas palīdz attēlot lirisko Es, atklāt dzejoļa tēmu, un tiek izmantoti arī kā poētiskie tēli;