Druvas vidusskolas
12.h klases skolnieces
Aigas Leitholdes
Mājas darbs literatūrā
Lasot „Zibens pareizrakstība” dzejoļus, tajos sajutu tiekšanos pēc brīvības, savas būtības meklēšanu, uzdrīkstēšanos būt citādam, bezcerību. Tā kā krājuma sākumā netika paskaidrots, kāpēc tas ir nosaukts par „Zibens pareizrakstību”, domāju, ka nosaukums simbolizē tiekšanos pēc brīvības( jo zibens vienmēr sper, kur tam labpatīkas) un tās absurdo ierobežošanu (zibenim nevar noteikt virzienu).
1.Bezcerība
„Es arī
Dziesmā
Pa reizei esmu kā gājputns,
Un dziesma ir skumja,
Jo nezinu – vai tikai neatgriežos uz drupām?”
„Stāv dvēseļu mežs bezbailīgs un mirstīgs,
Kā gaisma stāv, kā augsta, augsta mesa,
Un tas mežs jānosarga ir
No dedzinātājiem, bet nesasildāmajiem.”
2. Radīšanas prieks
„Podnieks rāda –
Tā esot pirmā.
Brūns,
Ilgi noturēts
Un pasprucis smiekls.
Neviltots,
Īsts –
No māla līdz dvēselei.”
3.Dzīves ceļš
„Ja tev ir jāiet – ej.
Var nomirt negājis,
Bet, viss vienalga, nevar izbēgt
No sava ejamā.”
„Un katrai notij
Katra laikmeta partitūrā
Ir tikai viena
Un vienīga vieta.”
4. Dzejnieka būtība
„Es neizgudroju dzeju.
Dzeja izgudrojusi mani.
Un turpina izgudrot.”
„Bet mieraklausībai padots
Vēl vairāk:
No apziņas izslēdzot
Savu fizisko nāvi.”
5. Esošais laiks, valdošā vara
„Laikmeta vējš ir stīvs.
Nāvējošs ir tā kodiens – nav cenas
Cilvēka dzīvībai,
Cena ir stobriem un lodēm”
„Ir naudasmaks un vēdermaks,
Un tikai miesas vārīgums,
Un arvien vairāk redzamāks
Kļūst viņa asinskārīgums.”
6.Dzīvības brīnums
„Priede ir atdevusi savas priedītes
Putnam.
Dzīvība
Dzīvībai
Dzīvību.”
7. Daba
„Zemei ir zaķa smarža –
Balta, ausgaliņi melni.”
„Un galva reibst
No tās smaržīgās dziesmas,
Ko nakts tagad spēlē
Uz naktsvijoles”
8. Mīlestība
„Bet pie tevis līst silti lieti,
Es zinu – līst silti lieti,
Jo kā tad citādi
Starp mums būtu radusies varavīksne?”
„Jūs baltu dvēseli
Zem kājām viņai paklājiet!”
9.Sevis meklējumi
„Es skatos tajā laikā
kad vēl manis nebija,
lai redzētu to laiku,
kurā manis nebūs vairs.”
„Un man liek, lai pats es būtu
Visiem savējiem par putnu
Un lai zudušie
Nekad nav – zudušie.”
„Bet pasakas arī ir īstenības –
Pasakas dzīvo pēc teicēja nāves
Un pēc pasakas pazīst tās teicēju.”
10.Brīvība
„Nekultivēta auga brīvība man ir,
Kad šajā tukšajā pusnaktī stāvu.”
Redzes glezna: „Balto koncertu laiks baltā miglā
Un spīgojot jāņtārpiņiem,
Lai var redzēt notis.”
Perifrāze: „Aizies kā vasaras iedegums likteņa pārnodarījums”
Personifikācija: „Apnika pasakai motoru naftīgā sviedru smaka.”
„Laikmeta vējš ir stīvs.”
Metafora: „Zils sadauzīšoties ar savu tiešumu.”
Ironija: „Karogs virs prezidenta, pie kuģa rājas,
Nabag- un mauku mājas.”
„Spalvu pats savās asinīs mērc, bet, ja sāpīgi, tad nav vērts.”
Metonīmija: „Esi gatava negaisam sievā un vīrā.”
Epitets: „skopa maize”, „kaķpēdu spilvens”
Otomatopoēze: „Tara-ta, tara-ta, tara-ta, tass.”
Alterācija: „Cilpiņa slidiņa, slidiņa – un viens mazs cilvēciņš vidiņā.”
Simbolisms: „Laiks ir asinīs.”, „Stāv dvēseļu mežs bezbailīgs un mirstīgs…”
Salīdzinājums: „Sirds dobji pa krūtīm sitas
Kā putns, kam izejas nav.”
Paralēlisms: „Kad zvaigznes sāk ķemmēties spogulī rātnā
Un dzelmē krīt sudrabots mats,
Tad šurpu mēdz vienīgās meitenes atnākt,
Ja atnācis esi tu pats.”
•Ojāra Vācieša valoda ir tieša un konkrēta, viņš neaizraujas ar pārspīlētu tēlainību, taču tajā pašā laikā dzejoļi ir sarežģīti. Puse no dzejoļa krājuma dzejoļiem man bija jāpārlasa divas reizes, lai es saprastu dzejoļa galveno domu, taču otra puse dzejoļu mani uzrunāja. Dzejoļos ir daudz simbolu, kurus saprast var tikai tad, kad iedziļinās tā laika valdošajā noskaņā. Īpaši man iepatikās dzejolis, kurā Vācietis apraksta dzejnieka būtību, to, ka dzejniekam ir īpaša piederība. Mani uzrunāja dzejolis „Dziesmas vērts”, kur tiek ironizēts par to, cik tālu idejas dēļ ir vērts aiziet. Arī dzejolis „Naktsvijole” radīja spēcīgu iztēles gleznu.
